Soliņš

Kaut kur jūras malā, stāvkrasta augšā, ir mazs soliņš. Nekur neviena cilvēka - tik vējainā rudens dienā kā šī. Ja esi apsēdies uz soliņa, var redzēt tālu. Apakšā viļņi met krastā akmeņus un varbūt kādu dzintara gabaliņu. Tālumā pie apvāršņa iet kuģi. Bet tu esi pagriezis muguru visam, pilnīgi visam un skaties. Varētu stundām tā sēdēt. Taču nav laika. Tu esi vajadzīgs tam, kas ir aiz muguras - tai dzīvei, vienīgajai, kas ir tavējā. Tomēr šo dzīvi ir dzīvot vieglāk, ja tev ir tāds soliņš. Uz robežas starp dzīvi un to plašumu un dziļumu, kas ir vārdos neizsakāms. Tāds soliņš, uz kura apsēsties kaut trīs minūtes. Dziļi elpot. Paklusēt. Skatīties. Un nedomāt. Tāds soliņš, vienalga kur. Vai pie loga slimnīcas gaitenī. Vai pie koka, ko redzi pa logu. Vai uz takas, ko klāj nokritušās lapas. Vai vienkārši jebkur, kur vari aizvērt acis un būt citur. Kur nekur neviena līdzās. Mums katram šāds soliņš ir jāatrod. Savējais. Varbūt tas ir pirmais solītis lielajā ceļā - šāds soliņš.. Kā jums šķiet?

Autors: Linards Rozentāls,  Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns
Foto: unsplahs.com

 

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros