Mirres
Kad gudrie no Austrumu zemes kopā ar mums ir ceļā pie Jēzus silītes, viens no viņiem nes kā dāvanu arī mirres - tā laika universālo ārstniecības līdzekli, kuru lietoja pret visām kaitēm.
Toreiz zāles bija ļoti dārgas. Tās nebija viegli dabūt. Bet ķēniņam ir jādzīvo, viņš nedrīkst saaukstēties un nomirt. Ķēniņam vajag daudz mirres, lai zāles netrūktu visam mūžam, visām slimībām, visiem gadījumiem, visiem ievainojumiem. Tāpēc viens no gudrajiem jaundzimušajam ķēniņam nesa veselu aptieku, kopā ar kamieli smagi pūzdams.
Tuk, tuk, tuk - viņi pieklauvēja pie gaišās Betlēmes mājas un droši vien, kad durvis atvērās, kādu brīdi valdīja klusums vienam uz otru pārsteigumā skatoties. Jo gudrie parasti parastās mājās neieradās. Skaidrs, ka visi no augšistabas saskrēja lejā. Tas ir tā, it kā prezidents būtu ieradies vai pasaulslavenā rokzvaigzne - apsveikt nupat piedzimušo bērnu. Vienā mirklī dzīvojamā istaba bija pilna, gudrie iespiesti pie silītes, blakus vērsītim, kurš jau pamazām kļuva nikns par šo jezgu.
Tagad bija jāsaka runa, kaut kādi ķēniņam paredzēti cildinājumi, formulas, frāzes, bet tas viss te neiederējās. Te nebija nekāda Jeruzāleme. Bet pateikt - mēs jums aptieciņu atnesām - arī kaut kā stulbi. Un tad piepeši nekādi vārdi vairs nebija vajadzīgi. Tur viss jau bija pateikts. Un visi vienkārši stāvēja un skatījās Bērnā - kā visskaistākajā pasaules simfonijā klausoties, pilnībā apburti, pilnībā pārņemti. Tur nevienam nekas nebija jāsaka, tur viss bija skaidrs. Tas bija jaundzimušais Ķēniņš, lielākais dārgums, sen gaidītais, visu mīlētais, Dieva paša bērns un dēls.
Tas bija svēts mirklis, un mēs nezinām, cik ilgs. Taču, kad gudrie aizgāja, viņi atstāja savu zeltu, vīraku un arī mirres - ļoti daudz mirru, pusistabas. Tās pietiks tagad visai Betlēmei, tās - cik spēs panest - aiznesīs uz Nācareti. Jo Jēzum jādzīvo, šīm Bērnam jādzīvo.
Tomēr Jēzus dzīvību neizglāba zāles. Nav zāļu pret naidu, liekulību, augstprātību, nemīlestību, negribēšanu dzirdēt un saprast, pret to nav tādu zāļu. Nav zāļu pret to, kāds otru grib krustā sist. Jēzu neizglāba zāles, bet par zālēm Viņš kļuva pats. Viņa mīlestība pamazām dziedina šo pasauli un mūs. Taču slimība ļoti smaga, ielaista. Ļoti daudz negaidītu komplikāciju rodas un blakņu. Smaga ir šī kaite - nemīlestība. Tāds kā vēzis pasaulei. Dažkārt notiek remisija, tad negaidot atkal sevi piesaka recidīvs. Šobrīd, šķiet, dzīvojam nemīlestības recidīva laikā. Tomēr ir zāles, un tās darbojas. Kristus nepietrūks. Kristus nebeigsies. Atveseļošanās notiek - pamazām un lēnām, jo šī slimība nav uz nāvi. Kaut kad mēs būsim veseli.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
Foto: unsplash.com
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
