X
A A A A A
-A A A+

Lāčplēša dienas spēks

            Ja mēs spētu atgriezties atpakaļ laikā un nonākt tajā pašā vietā, kur tagad esam, bet tikai pirms 103 gadiem, mēs attaptos ļoti satrauktā, nemierīgā, baiļu un bažu pilnā laikā. Šajā dienā Pārdaugavā dunēja sprādzieni, skanēja šāvieni - Latvijas armija sāka militāru operāciju, lai atbrīvotu Rīgu no Bermonta karaspēka. Viss 1919.gads bija bijis briesmīgs - pilsētā nemitējās šausmas un cīņas - ar komunistu režīmu, ar ģenerāļa fon Golca karaspēku, ar Bermontu.

            Šausminošais gads beidzās 11.novembrī rītausmā - pēc gandrīz veselas diennakts nepārtrauktām cīņām, arī aukstumā un tumsā - bermontiešus piespieda atkāpties, garām Bērnu slimnīcai dzenot tos projām pa Vienības gatvi un Jelgavas šoseju. Brīvība un neatkarība svinēja uzvaru.

            Tajā rītā par uzvaru vēstīja tikai viens pats Pētera baznīcas zvans, kam pievienojās citu Vecrīgas baznīcu smalkās pulksteņu zvanu balstiņas. Visi citi baznīcu zvani mēmi klusēja, pat Torņakalnā. Jo zvanu vienkārši baznīcu torņos nebija, tie bija aizvesti projām uz Krieviju vairākus gadus iepriekš, I Pasaules kara sākumā, baidoties, ka ienaidnieks tos izmantos. Savā ziņā baznīcu zvani toreiz bija kaut kas nedaudz līdzīgs kā tagad sociālie tīkli - tos ar īpašas “zvanu valodas” palīdzību varēja izmantot dažādu signālu došanai apkaimju iedzīvotājiem. Atcerieties - līdzīgi kā to izdomāja Karlsons, kas dzīvoja uz jumta, ierīkodams Brālītim lejā zvaniņu, ar kuru uz augšu padot dažādas ziņas! “Nāc, tūlīt lejā!” Vai - “nekādā ziņā nenāc!” Vai - “Tu man ļoti patīc, Tu esi pats labākais Karlsons pasaulē.” Tāpēc kara sākumā zvanus noņēma, līdzīgi kā arī tagad šur un tur, ja kāds diktators grib savus briesmu darbus noklusēt un lai neviens neko ne par ko nezinātu, viņš atslēdz internetu.

            Bet Pētera baznīcas zvans laikam atradās tik ļoti augstu, ka to noņemt nebija tik vienkārši. Droši vien mēģināja, mēģināja, līdz atmeta ar roku - lai paliek.

            Man zvani patīk. To skaņa aiziet līdz kaulam. Vai līdz sirdij. Kad svētdienas rītos savus rotaļīgos zvanus skandē Bērnu slimnīcai pretī esošā pareizticīgā baznīciņa, tos nenoklausīties! Kad bērni no Hematoonkoloģijas nodaļas dodas uz mājām, viņi iet cauri nodaļai ar mazu zvaniņu rokās, iezvanot savu atgriešanos mājās. Kaut kas ir beidzies, kaut kas jauns sāksies! Jebkurā gadījumā! Kaut kas grūts, satraucošs, nemierīgs ir beidzies un sākas citādāks laiks.

            Slimnīcā bieži klīstam bez spēka. Ja pavadām tajā vairākas nedēļas vai pat mēnešus, rodas sajūta, ka kaut kas iepriekš dzidrs un skanošs mūsos pamazām apklust. Kāda telpa, kas paredzēta priekam, kļuvusi tukša. Ir tāds teiciens - “nepriecāsimies par agru” - kad slikto ziņu ir pietiekami daudz, tad mēģinām no vilšanās sevi pasargāt nepriecājoties pārāk arī tad, ja saņemam ko labu.

            Bet varbūt mums prieks ir jāatstāj nevis uz vēlāku laiku, bet jāpriecājas agrāk? Jo kaut kur dziļi mūsos vai augstu mūsos vienmēr ir palicis kāds zvans, ko nav bijis iespējams nevienam un nekam noņemt. Ne karam, ne slimībai, ne bailēm, ne tumsai un aukstumam sirdī. Vienmēr ir kāds zvans mūsos - rotaļīgs, skanīgs, drosmīgs un varens - kas ir palicis.

            Mēs esam ļoti satrauktā, nemierīgā, baiļu un bažu pilnā laikā. Katrs un katrs nedaudz savādākā. Mēs staigājam bieži nodūruši galvas, meklējot ceļu, kas uz grīdas uzzīmēts - uz īsto kabinetu, procedūru, pārbaudi. Bet šad un tad - vismaz reizi dienā pacelsim galvas augstāk. Pretī tam skanīgajam, nenogurstošajam, prieku un dzīves jēgu vēstījošajam zvanam, kas iekārts kaut kur dziļi vai augstu mūsos, kas pāri visam mēmumam, nespēkam, tumsai un aukstumam skan.

            Kas manī ir šāds zvans? Kurš cilvēks, kurš notikums pagātnē vai varbūt kaut kas, kas vēl tikai būs? Kas manī klusu iezvanās - nevis brīdinot, bet svinot? Varbūt tas ir mans bērns? Viņš svin, viņš var būt tas zvans manī, kas man palīdz nepadoties. Nevarētu tā kādreiz būt?

            Spēks jaunai dienai - iet līdzi šai skaņai sevī un uzdrīkstēties dziedāt tai līdz. Dziedāt, dungot savas dzīves spēka skaņu - par spīti visam, neskatoties ne uz ko, nebaidoties ne no kā.

            Tikai tā mēs izdzīvosim.

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

 

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.

 

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja

Atpakaļ