Kapela lauka vidū
Kādā pievakarē staigājot pa šauriem celiņiem, kas vijās cauri kviešu un magoņu laukiem, laipojot pāri dubļiem un priecājoties par pirmo vakaru pēc dienām ilgām lietusgāzēm, piepeši pamanīju tālumā nelielu namiņu - lauka vidū. Pienākot tuvāk - re, maza taciņa līdz pat namiņa durvīm. Tikai stāvot namiņa priekšā, attapos, ka virs tā - neliels zvanu tornītis, bet pats namiņš izskatās kā neliela baznīciņa, un sapratu - tā ir kapela, viena pati milzīga lauka vidū, bet blakus tai divi soliņi - ar skatu uz pāri apvārsnim redzamajiem Alpu kalniem.
Pie kapelas durvīm uzraksts. Izlasīju to. Apsēdos uz viena no soliņiem un aizdomājos. Priekšā pletās plašie Bavārijas lauki, zeltaini kvieši, kaut kur elektrības līnijas un mobilā tālruņa tornis, bet pa labi no manis varenā pasaules pilsēta Minhene.
Agrāk - kur man priekšā tagad pletās lejas un pauguri - bija bijusi milzīga atkritumu izgāztuve. Gadu desmitiem ilgi no lielās Minhenes te veda visus iespējamos mēslus. Raka tos zemē, vai ko vēl tik nemēģināja ar tiem darīt. Tie krājās un krājās un tad - cilvēku pacietībai pienāca gals. Tie teica - pietiek, tā vairs nevar. Un sāka cīnīties, lai viņu lauku vidū, viņu ciematu priekšā nekrātos visas pasaules atkritumi. Un uzvarēja. Atkritumus izveda, kalnu nolīdzināja. Visas smakas pazuda, sāka dziedāt putni - un tagad tur plešas milzīgs magoņu lauks. Bet pateicībā par to cilvēki uzcēla kapelu, pateicības vietu - Dievam.
Tas arī bija rakstīts pie durvīm. Pateicībā par to, ka te vairs nav atkritumu izgāztuve, Dievam par godu uzcelta šī kapela. Pa mazu lodziņu varēju saskatīt iekšā mazu altārīti, Jēzus figūru, sveces.
Mēs varam būt ticīgi vai neticīgi. Dažkārt patiešām tam nav nozīmes. Mēs drīkstam kaut kam ticēt un drīkstam arī neticēt.
Bet, ja mūsu dzīvē kaut kas, kur ilgi krājies kas riebīgs un nepanesams, kur blīvējies neizturamais, sāpīgais, sirdi plosošais, ir pārvērties vietā, kur zied magones un kvieši, margrietiņas un kliņģerītes. Ja mēs apjaušam, ka ir tādas vietas, tādi notikumi, tādi cilvēki mūsu dzīvē, kuros kaut kas tāds - tik brīnumaina pārvērtība notikusi vai notiek tagad. Tad ir vērts kaut kur aptuveni turpat, ārpusē vai savā iekšpusē uzcelt tam pateicības vietu. Varbūt tas būs akmens, ko noliksi kaut kur par zīmi, ka nasta, ka tevi spieda, ir zudusi. Vai puķe ko iestādīsi pie mājas. Vai uzmeistarosi no koka soliņu, uz kurā apsēdīsies, lai zinātu, ka viss var pārvērsties, un viss var būt pavisam citāds nekā ir tagad. Varbūt tu pat uzcelsi kapelu, pavisam maziņu, leļļu kapelu, Kas zina, ko tu izdarīsi. Jo kad dzīvē noticis kas tāds, tam ir jāuzceļ pateicības vieta.
Kad ir uzvarēti visi mēsli un atkal sākusi spīdēt saule.
Tad ir īstais brīdis.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
