Turies

Šis ir viens no vispārprotamākajiem un arī neveiksmīgākajiem vārdiem, ko viens otram pasakām, kad vairs nav nekā cita, ko teikt. Šis vārdiņš bieži arī izsprūk pats no sevis.

            “Turies!” - mums saka, kad esam saņēmuši ziņu, ka mūsu bērns ir smagi slims.  “Turies!” - mums saka, kad esam zaudējuši savu vistuvāko cilvēku. “Turies!” - darbā mums to saka kolēģi, kad jāiztur līdz atvaļinājumam vai garlaicīgas sanāksmes beigām.

            Iespējams, arī paši esam piedzīvojuši, kādā tukšumā tas iekrīt, cik neiederīgs tas ir, cik lieks, kad kāds to saka mums tad, kad mums vairs nav nekas, pie kā turēties, tad, kad mūsu dzīve atrodas brīvajā kritienā. Kāds pasaka “Turies!” un aiziet projām.

            Taču šo vārdiņu drīkst teikt tikai tad, kad varu palikt. Tikai tad šim vārdam rodas jēga, kad līdz ar “Turies!” saņemam no otra cilvēka pārliecinošu vēsti  - “Es Tevi turu!” Tagad, šajā brīdī, šodien. Nevis kaut kad – kā nereti mums pasaka - “piezvani, kad kaut ko vajadzēs”. Bet mums nav spēka – ne tikai piezvanīt, bet pat saprast, kas tieši mums šobrīd vajadzīgs. Tam visam nav spēka, jo esam brīvajā kritienā. Mums nav kam pastiept roku. Tikai tad, kad kāda roka pastiepjas pret mums – varbūt un tikai varbūt, mēs saņemsim sevī pēdējās spēka paliekas un spēsim tai pieķerties. Bet vislabāk, ja mums pat nav nekam jāpieķeras. Kad kāds vai kaut kas – vienkārši pieķeras pie mums un tur, un tur, un tur, kamēr mēs nonākam tur – uz zemes, vismaz ar vienas kājas pirkstgalu pie zemes, pie vienīgā akmens purvā, kurā grimstam, tur, kur sajūtam – mani tur.

            Nevis pavēl vai mierina ar vārdu “Turies!”

            Jo mums nevajag vēl kādas pavēles, un mūs nevar nomierināt neviens mierinājums. Mums var palīdzēt tikai saikne. “Turies”, es tevi turu! – rada šo saikni.

            Šī saikne, kurai dzimstot brīvajā kritienā atveras izpletnis. Rodas cerība, ka mēs nenokritīsim, ka mūs neizmetīs krastā. Kad rodas šī saikne, mēs sākam apjaust – ir kāds par visiem dzīves vējiem visiejūtīgākais un mūs saprotošais vējš, kas sāk mūs kaut kur nest. Kaut kur – pretī dzīvei, kas vēl var būt.

 

Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja