Sēras, kas pārvēršas mīlestībā

Bērna nāve ir lielākais zaudējums, ko vien varam iedomāties. Šo zaudējumu piedzīvojot, visa dzīve apgriežas kājām gaisā, un visi pamati sagrīļojas. Neizturamajās sāpēs sākas sēras – spēks, ko nav iespējams apturēt vai spiest atpakaļ sevī, bet tikai ļaut izpausties visdažādākajos veidos – raudot, vaimanājot, kliedzot, dusmojoties, noslēdzoties, runājoties vai klusējot. Taču sērām ir kāds uzdevums. Jo tas ir ceļš, bet katram ceļam ir mērķis. Sēras nav slimība, kas jāārstē, vai problēma, kas jāatrisina, bet ceļš.

            Sēras ir ceļš, kurā rodas jauna mīlestība uz zaudēto bērnu, un šī mīlestība paliek vienmēr. Sērošanas darba uzdevums ir nevis mirušo bērnu atlaist, palaist vaļā, no viņa atvadīties, bet taisni otrādi – ielaist viņu sevī tā, ka šajā tuvumā mīlestība uz viņu top par kaut ko tik lielu, ka tā vairs nekad mūsu dzīvē nebeigsies, nekas un neviens nevarēs mums to atņemt. Attiecības ar mirušo bērnu nevis beigsies, bet pārvērtīsies par tādām, kuras nezaudēsim vairs nekad. Sērošanās laikā mēs iemācāmies nevis dzīvot bez mirušā bērna, bet ar viņu. Mīlestībā uz viņu un sāpēs, ka viņa vairs ar mums nav. 

            Tikai tad, kad ir radusies jauna, citādāka mīlestība uz mirušo bērnu, var rasties arī kāda jauna jēga dzīvei, kāds virziens, kurā dzīvei doties, kāda sajūta, ka dzīvē vēl kaut kas būs un ir iespējams.

 

Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja