Puķes, kas nezied pašas
Gada sākumā, vēl meklējot pēdējās Ziemassvētku dāvanas kādiem, kuriem vēl nekādas dāvanas nebiju paspējis uzdāvināt, kādā veikalā pamanīju neparastas puķes krāsainā kastītē.
Puķes zied. Ja tās vēl nezied, tad zinām droši – rūpīgi tās laistot, ziediņš izlauzīsies un atvērsies. Vai dārzā, vai istabā saules gaismā, pat ziemas vissaltākajā salā, ja tev ir puķe, tad tā ziedēs – pati no sevis, kā brīnums, kā noslēpums, kā pārsteigums. Mūsdienās gan tām puķēm, hiacinšu sīpoliem, ko rimīti vai lidlā nopērkam, jau pateikts priekšā, kāda krāsa būs, cik gara tā būs, bet – pārsteigumi iespējami vienmēr. Un aug pat vēl nogrieztas puķes, kā, piemēram, tulpes – tās turpina stiepties pretī saulei arī tad, kad vairs sakņu nav, kad nekas vairs tās nesaista ar zemi. Puķēs ir varens spēks – tiekties uz augšu, pretī saulei, pretī gaismai, pretī dzīve, kas varbūt būs pavisam maza un īsa, taču puķes par to nebēdā – viņām katra sekunde, katra minūte ir kā vesels gadsimts, brīnumaina pasaule, neaprakstāms prieks.
Taču kādreiz varam nonākt tur, kur vairs nekas pats no sevis augt nespēj. Ir tādi laiki, stāvokļi, situācijas dzīvē, kur gaisma šķiet izdzisusi, mans dzīves puķupods izkaltis, viss birst un irst. Viss dzīvais, nākotnīgais, prieku nesošais novīst. Tā ne tikai var būt, bet, patiesībā, dzīvi ir grūti iztēloties bez šādiem laikiem, ka mūsu dzīve kaut kā tā būtu spējusi iekārtoties, ka tajā vienmēr viss zied, plaukst un notiek. Neko no tā mēs neesam pelnījuši, neesam par to vainīgi, tas nav mums uzlikts par sodu vai pārbaudījumu, arī ne tāpēc, lai mēs kaut ko īpašu gudru iemācītos vai kļūtu par labākiem cilvēkiem – šie visi ir to cilvēku izgudroti teikumi, kuri dzīvē nav vēl piedzīvojuši to, ko jūs, un tāpēc var tik gudri runāt.
Kad nekas vairs pats no sevis neaug un nezied, kad tā spēka, kas celties liek, vairs nav, tad sevi piesaka tās neparastās puķes krāsainā kastītē, kas kādā veikalā pamanītas.
Tās ir lego puķes. Tās jāliek kopā pašiem – mana kastīte saka - no 373 gabaliņiem, lēnām, pacietīgi to, kas pats no sevis vairs neaug un nezied, jābūvē pašam. Vai arī vispār jāpaliek bez puķēm. Bet bez puķēm ir grūti. Jāliek kopā gerberas un narcises, mazās krūmu rozītes un hiacintes, jāsamontē lapiņas un kāti, mazie pulkstenīši un margrietiņas. Un jāieliek vāzē.
Jā, tās nesmaržo. Jā, tās nav dzīvas. Jā, tām nevajag ne sauli, ne ūdens.
Bet, vai dzīve šobrīd kā īpaši smaržo? Vai tā ir – nu – traki dzīva? Vai tajā daudz saules? Vai ūdens, kurā laiski kūļāt kājās? Nē, tā nav. Ir tikai dienas, kas seko dienai un bailes, un jautājumi, un bažas, un nespēks, un cerības.
Kad puķes vairs neaug, mēs nedrīkstam bez puķēm palikt. Mums ir jāuzņemas atbildība, vai tās būtu – lego puķes, papīra puķes, plastmasas puķes, koka puķes, puķes no karotēm un salmiņiem, rotaļlietām un dāvanu lentītēm, no visa, kas par puķēm mūsu dzīvēs var tapt, bez kurām nevar, bez kurām nedrīkst.
Vai varam apsolīties, ka katrs šodien uztaisām sev vienu puķi? Tā atgādinās, ka tas īstais spēks nav viņā, bet mūsos. Mūsos ir kaut kas, kas grib tiekties uz augšu, uz priekšu, uz nākotni.
Uz lego puķu kastes rakstīts - būvējiet kopā. Varbūt tikai tad, kad ir puķe, ko uztaisām kopā, tā arī sāk smaržot? Tā sāk kļūt dzīva. Jo tai mēs esam uzdāvinājuši brīdi, kad paši bijām dzīvi, aizņemti ar dzīvi, ar celšanu, ar salikšanu kopā, kad kaut kas uz brīdi ir saliecies kopā mūsos.
Būvēsim kopā šo puķi..
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
