Prieks

Slimība ienes mūsu dzīvē bēdas. Taču bēdās ir vieta arī priekam. Tas būtu liels pārpratums, ja mēs iedomāties, ka bēdīgi cilvēki nedrīkst priecāties. Un, kā vēl drīkst! Prieks ir sajūta, ko nevajadzētu izslēgt ne no vienas mūsu dzīves dienas. Arī tad, kad apkārtējie, zinot mūsu ģimenes stāstu, varētu iedomāties, ka būt bēdīgam nozīmē atteikties smieties vai priecāties.

            Dažkārt bēdīgums kļūst par tādu kā mūsu dvēseles gruntsūdeni, kas sāk visu caurvīt un visam pieskarties. Tad vēl jo vairāk ir jāļauj šim gruntsūdenim izlauzties virspusē prieka veidā. Bēdas un prieks nav dažādas planētas, bet vienas un tās pašas straumes dažādas plūsmas.

            Varbūt iekšēji mēs šaubāmies, vai vēl jūtamies laimīgi, tas tā var būt. Taču arī tad mums ir jādomā, kas ir tas un par ko mēs vēl varam smieties. Kārtīgi izsmieties.

            Pirms daudziem gadiem Vecāku mājā dzīvoja divas gados jaunas mammas, kuras ļoti sadraudzējās tieši slimnīcā. Abām viņu mazie, nupat piedzimušie bērniņi atradās intensīvās terapijas nodaļā un kopā ar daudziem palīgiem cīnījās par savu dzīvi. Taču šīs mammas abas kopā bieži vien riktīgi smējās, un Vecāku māja pildījās viņu smiekliem. Un jūs pat iedomāties nevarat, kādu dziedinošu iespaidu tas atstāja uz pārējiem, šie smiekli. Šis mammas daudz smējās un daudz raudāja, daudz baidījās un daudz cerēja, un tas viss viens otram pretī nerunā.

            Viņās bēdas un prieks bija savijušās kopā kā viens veselums.

 

Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja