Par to, kam nemaz nav vārda
Tepat, Torņakalnā, pāris minūšu putna lidojuma attālumā, pie Torņakalna baznīcas, mēs esam izveidojuši kustību “Dzīve un sēras”. Un tikai pamazām es nonāku pie domas, ka sēras nemaz nav tas labākais, īstais, pareizākais vārds tam, kas ir šī – mūsu katra dzīves neatņemamā daļa.
Sākot domāt par to, kas dzīve ir, mēs nonākam pie daudzām mūsu dzīvē esošām durvīm, aiz kurām sākas tas, kam patiesībā latviešu valodā vēl nemaz nav izdomāts vārds. Pagaidām, tās mēģinām saukt par sērām, taču jūtam – tas nav tas. Šis vārds ir tik plakans, tik ar nāvi sasaistīts, tik – nu, tāds, ka no tā gribās mukt prom, izvairīties, nedomāt.
Bet no tā, kas aiz tām daudzajām durvīm mūsu dzīvē, nevajag mukt prom – tajā ir jāiet iekšā, jo tieši cauri šīm durvīm izejot, mēs nonākam pie daudz jēdzīgākas, labākas, īstākas dzīves.
Vai esat kādreiz padomājuši, ka dzīve ir nepārtraukta atvadīšanās? Šīs nepārtrauktās atvadas rada vienmēr uz priekšu ejošais laiks. Pat mūsu piedzimšana ir atvadīšanās no vienīgās pazīstamās pasaules, kas mums bija – mātes klēpis. Tāpēc piedzimstot mēs kliedzam, protestējam, raudam. Mēs izpaužam savas bēdas, bailes, dusmas, neziņu. Ka viss neatgriezeniski mainās, ka vairs nekad nevarēsim atgriezties savā “zaudētajā paradīzē”. Uz to mēs reaģējam dabiski, automātiski, iedzimti. Mazais bērns piedzimst vaimanājot par zaudēto nevis ieslēdzies sevī, izliekoties stiprs, bez jebkādām emocijām un jūtām. Pavisam otrādi. Mēs jau no pirmā elpas vilciena reaģējam uz visa veida – maziem, lieliem, tādiem vai citādiem zaudējumiem, šķiršanām un atvadām no cilvēkiem, no darba, no prasmēm, no profesijām, no vecumposmiem, no sapņiem, no nodomiem, no plāniem. Reaģējot, izpaužot savas jūtas, izpaužot to visu, ko mūsos šīs pārmaiņas rada, mēs spējam, visas savas dzīves garumā, tikt galā ar to, ka viss, kas sākas, reiz beidzas. Ja mums nebūtu šīs reaģēšanas spējas, mēs paliktu iestrēgušie tajā, kas vairs nav un kas vairs neeksistē. Mūsu dzīves tad nemaz nesāktos, mūsu dzīves nevarētu plūst.
Taču šodien ar šīm izpausmēm mums iet grūti. Mūs savā varā ir pārņēmusi racionalitāte, loģika, domāšana un izprašana. Jūtas un emocijas ir domātas tikai skatuvei un filmām. Ja tās tiek izpaustas ikdienā, apkārtējie kļūst nedroši un mūsu jūtu izpausmes – bēdas, niknumu, bailes spiež atpakaļ. Raudošiem, nelaimīgiem, bēdīgiem cilvēkiem mūsu vidū nav vietas, viņi nekalpo par labu reklāmu pasaulei, kura vienmēr grib būt vesela, vienmēr uz strīpas, vienmēr jauna un sasniegumiem bagāta. Mēs esam bieži dzirdējuši, ka esam “pārāk emocionāli”. Kad izpaužam emocijas, citiem ir daudz grūtāk mūs akceptēt. Neuzticams taču ir tāds cilvēks, kurš bieži raud, nejūtas pārāk stiprs, dažkārt izpaužas nekontrolējami, te kaut ko var, te kaut ko nevar.
Taču, neizpaužot to, kas ir mūsos, ko mūsos rada dzīves lielās pārmaiņas, mūsu dzīve sabremzējas, tā iestrēgst, tā pārstāj plūst. Tas viss - neizpaustais, neizraudātais, neizvaimanātais krājas mūsu dzīves “pagrabos” un slēpts, noliegts un apspiests nekur nepazūd. Mūsu dzīves enerģija lielākoties sāk aiziet, lai neļautu neizpaustajam izpausties. Mēs būvējam sienas un dambjus, lai tas viss paliktu tur. Tāpēc nav brīnums, ka bieži jūtamies kā pārakmeņoti vai pārpludināti.
Tāpēc mūsu sabiedrībā ir nepieciešamas ne tikai “domnīcas”, bet arī “jūtnīcas” – kur tas, kas mūsos uzkrājas, var izpausties. Kur mūsu dzīves zaudējumus atzīst, novērtē un ciena. Nevis saka:“Tas bija sen, tev jau sen bija jātiek ar to galā, nodomā par to vairs, dzīve turpinās”.
Un šim dzīves aspektam, šai mūsu dzīves pazaudētai teritorijai un telpai ir jāatrod jauns vārds.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
