Nekā nedarīšana

Mēs šodien dzīvi parasti uztveram kā darbu, bet nekā nedarīšanu – kā darba trūkumu. Bezdarbība ir iespējama tikai tad, kad, vai nu darba nav, vai arī tu darbu darīt nevari. Tāpēc šodien nekā nedarīšanu vislabāk pazīst un par to neuztraucās tikai pavisam mazi bērni vai pavisam veci cilvēki. Arī tad, kad patiešām neko nedarām, tad vienkārši – vai nu darbs uz brīdi ir beidzies, vai arī mēs no darba esam paņēmuši pauzi – īsāku vai garāku. Arī mūsu bezdarbību nosaka darba loģika, un mūsu izjūtā darba laiks ir daudz vērtīgāks nekā bezdarbīgs laiks.

            Taču laiks, ko vairs atceramies tikai no bērnības, šis bezdarbīgais, neproduktīvais, neko neradošais laiks ir tas, ko Bībele dēvē par “svētu”. Ne tāpēc, ka tas būtu labāks par citiem laikiem, bet tāpēc, ka tajā kaut kas notiek ar mums. Pārējā laikā kaut kas notiek caur to, ko mēs darām, bet bezdarbīgajā laikā, kad nekas nenotiek, kaut kas var mainīties mūsos. Tas ir dzīvs nevis “nosists” laiks, varbūt, tas ir mūsu dzīves intensīvākais, īstākais laiks.

            Laiks, kad mēs skatāmies ugunskura liesmās. Vai virpuļojošā veļas mašīnā. Vai vienkārši sēžam un raugāmies savā aizmigušajā bērnā. Kad mēs vienkārši esam, kad dzīvi baudām nevis patērējam. Arī tad, kad mēs kaut ko darām, bet “ne priekš kā”, bez noteikta mērķa, bez noteikta sagaidāmā rezultāta.

            Viens no šādiem darbiem ir rituāli – un daudzus no tiem mēs ne tikai pazīstam, bet arī darām. Tās ir bezjēdzīgas darbības, kas rada jēgu, kas ienes dzīvē jēgpilnību. Kāda ir nozīme tam, ka bērns gultā vienmēr sev blakus ņem vienu un to pašu rotaļlietu. Vai grib ēst tikai vienu un to pašu ēdienu. Ko tieši rada tas, ka kāds tiek apslacīts baznīcā ar ūdeni? Un, ko man dod tas, ka es sev pārmetu krusta zīmi? Vai mans bērns katru vakaru grib dzirdēt vienu un to pašu stāstu? Tie ir rituāli, kuri dod jēgu tur un tad, kad jēga vairs nav skaidra.

            Svētā laika mazie brīži, kuros mūsos ienāk lielāks miers, un mums patiešām kaut kas izdodas citādāk. Kad noskūpstām viens otru atvadoties, kad novēlam viens otram labu nakti, kad pamājam pa logu.  Kad darām kaut ko kopā ar citiem, kas to dara tāpat.

            Kad dzīve kļūst stresa pilna un tā kļūst nospriegota kā loks, mēs varam dzīvi nomierināt, iedot tai kādu paredzamību – darot vienmēr vienādi, darot vienu un to pašu tieši tā, kā darījām iepriekš. Atverot acis, vispirms noskaitīt lūgšanu. Atrast kaut kur savu svēto vietu – kaut kur, piemēram, dabā – un katru dienu tajā piecas minūtes pastāvēt, mierīgi elpojot. Katru dienu izlasīt tās dienas lozunga vārdu no Bībeles. Vai jebko citu, kas ienes dzīvē brīžus, ar kuriem mēs zinām: tos nemainīsim, tie būs visam pāri, caur tiem mūsos pašos ienāks spēks, kas palīdzēs izturēt.

Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja