Kad atspīd gaisma
Viss sākas ar gaismu. Itin viss tā sākas. Tā sakas dzīve, pasaule, Bībele.
“Lai top gaisma!” – tādi vārdi stāv Radīšanas stāstā. Ar spožu gaismu Dievs pāršķeļ Visuma tumsu, un sāk pastāvēt pasaule. Vai tas arī bija tas “Lielais sprādziens”?
“Un tapa gaisma.” Iepretī tumsai tiek izrunāts vārds. Kādreiz mums šķiet, kas ir vārds.. Bet vārdam ir spēks. Var tā būt, ka kaut kur tu pasaki vienu teikumu un tas iekrīt kā akā, neviens to nedzird, neviens no nesaprot, nevienam tas nešķiet svarīgs. Tad paiet gads un kāds cits pasaka to pašu teikumu. Un piepeši to sadzird, to saprot, tas sāk kaut ko mainīt. Tavs teikums nekur nebija pazudis, viņš tikai apslēptībā, kādā auglīgā tumsā bija audzis, briedis, darbojies, cīnījies, stāvējis par sevi. Tikai tam ir jābūt īstajam teikumam.
Radīšanas stāstā Dievs pret tumsas pirmspēkiem izrunā īsto vārdu, kas rada gaismu.
Vai, kad dzimst bērns. Mammas iekšpusē bija tumši, bet arī silti. Nu bērns ieraudzījis pasaules gaismu. Un atklāj, ka dzīve ir kas vairāk par snaudu apslēptībā. Dzīvot nozīmē iepazīt dzīves ritmus un pamazām ieaugt tajos.
Vispirms jāpierod pie dienas un nakts. Vēlāk bērns pamana, ka diena un nakts, gaisma un tumsa iezīmē arī viņa iekšējo pasauli. Ir brīži, kad jūtos labi un pasauli redzu gaišās krāsās. Bet ir arī brīži, kad man ir skumji, un es jūtos nedroši. Ir arī tādi brīži, kad, šķiet, visu pārklāj necaurredzama tumsa.
Gaisma vai tumsa, melns vai balts. Ja vien tas viss būtu tik vienkārši! Arī to cilvēks augot pamana. Dzīve bieži vien notiek kaut kur pa vidu. Reti kas ir tik viennozīmīgi labs vai slikts. Skaistās pamatkrāsas ir tikai flomāsteru paciņā. Dzīvē bieži vien viss ir pustoņos, arī puskrēslā, pelēkumā, neziņā, arī ēnās, kas var pārklāties pāri.
Bībelē pravietis Jesaja stāsta par veselu tautu, kas dzīvo tumsā. Ļaudis ir aizvesti no dzimtenes uz Babiloniju, kur varenie viņus apspiež un izmanto. Pasaule ap viņiem ir tumsā.
Un pienāk brīdis, kad atkal atspīd gaisma. Kā pašā pirmajā dienā. Sākumā gaisma spīd pavisam bikli, kā sudrabaina svītra pie apvāršņa.
Tomēr, kad tauta, par kuru stāsta Jesaja, to ierauga, visapkārt viss piepeši kļūst gaišs.
Gaisma pieder pie šīs realitātes kārtības. Tad, kad kārtība ir izjaukta, tā turpina spīdēt. Un dažkārt sauli var ieraudzīt, skatoties uz zemi. Tu vari iet pa pelēcībā iegrimušu meža taciņu un piepeši ieraudzīt sūnās gaismas svītru. Tad tu apstājies, nepaejot gaismai garām, pavērs skatu un ieraugi sauli, kas izlauzusies starp mākoņiem un krustu šķērsu saaugušajiem kokiem.
Varbūt tas nekas nav. Bet varbūt ir.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja