Ījabs pie Jēzus silītes
Interesanti, ka baznīcās Ziemassvētku laikā skan lasījumi arī no Ījaba grāmatas. Šī grāmata ir mēģinājums risināt jautājumu, kāpēc cilvēks – visnotaļ labs, taisnīgs, godīgs un pat ticīgs, - piedzīvo smagas ciešanas, dzīves bezjēdzību, zaudējumus, likteņa sitienus. Un uzreiz ir jāsaka taisnību - šī grāmata pārliecinošu atbildi uz šiem jautājumiem nesniedz. Tās noslēgums nepārliecina. Savā dzīvē jau no skolas gadiem esmu strādājis, darbojies vidēs, kur cilvēki pieredz ciešanas un zaudējumus, un jau toreiz man, manas kristīgās ticības rītausmā, likās – Ījaba grāmatas piedāvātais noslēguma skaistais plāksteris īsti neder. Tur kaut kas nav. Tas nepalīdz – slimnīcas nodaļā, kur ciešanas piedzīvo bērni, kur sagrūst cilvēku dzīves, kur vienā mirklī dzīvē ielaužās nāve, tur nepalīdz solījumi, ka būs kaut kad labi, būs atkal bērni un seši tūkstoši kamieļu un tu dzīvosi ilgu mūžu. Kam tas mūžs, kam tie kamieļi, ja viss dārgais, kas ir bijis, ir saplīsis dzelošās lauskās.. Taču Ījaba grāmata mēģina šos jautājumus risināt. Pāris gadsimtus pirms Kristus dzimšanas. Kaut gan lielāko daļu no šīs grāmatas aizņem Ījaba draugu garās runas, kas kļūst arvien neiecietīgākas un naidīgākas pret Ījaba stingro pārliecību, ka viņš nav pelnījis to, kas ar viņu notiek.
Grāmatas beigās nepamet sajūta, ka Ījabs nav sadzirdēts, saprasts, saklausīts. Tā gudrība, kuru nes viņa laiks, viņa draugi, arī tā laika Dieva izpratne, pasaules skatījums un teoloģija, tas viss Ījabu neapmierina, viņam nepalīdz. Dieva darbi ir neaptverami, bet kad tavas sāpēs un ciešanas ir neaptveramas, šī atziņa palīdz maz. Viņš paliek savos pīšļos un pelnos - tādi ir arī pēdējie vārdi, izteikti dzejā Ījaba grāmatā, tāda ir visa šī stāsta bilance.
Reālu iespēju, ka viss pārvērstos pīšļos un pelnos, savas dzīves sākumā piedzīvo arī mazais Jēzus. Ja vien viņa audžutēvs Jāzeps neatsauktos iekšējai vadībai un intuīcijai, “sapnim” un “eņģeļu balsij”, negaidot padomus no ārpuses, bet ņemtu ģimeni un bēgtu prom no ķēniņa Hēroda naida un dusmām. Mazais Jēzus dzīves sākumā varēja piedzīvot milzīgas nepelnītas ciešanas, bet izbēg no tām, no galda noslaukot veco, sagrabējušo ticību, ka ciešanas un bēdas ir Dieva sods. Nē, tā nav un nekad nav bijis!
Un tad es vēl aizdomājos - vai nevarētu tā būt -, ka Ījabs, nesaņēmis nekādu jēdzīgu skadrojumu no gudrajiem līdzcilvēkiem, izstrīdējies ar Dievu par Viņa varenību un noslēpumainību, palicis viens savos jautājumos, ticības krīzē, dzīves netaisnības pieredzē, tomēr nav mierā ar to visu. Viņā kaut kas iemirdzas. Kāda zvaigzne. Un viņš dodas ceļā, dzīves ciešanu gudrais. Nav viņam zelta, vīrāka, mirres, ko dāvināt mazajam Jēzum. Ir tikai viņš pats. Un viņš nāk. Un nonāk pie Jēzus silītes. Tur guļošais Ķēniņš ir citādāks, ne tāds Dievs, ko Ījabs izsauca uz tiesu. Pavisam citādāks Dievs. Ījabs nāk, saulei lecot. Betlēmē vēl ir agrs rīts. Nekas nav pamodies. Bet kaut kas liels nost no sirds novēlies. Ījabs pastiepj roku un jūt, ka Bērns miegā satver viņa pirkstus. Un jūt - viņa dzīvei ir Glābējs dzimis. Un tas vairs nav tikai sapnis.
Sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
