Gaisma spīd tumsā
Arvien ātrāk satumst. Nu jau saule riet pēc četriem. Dienasgaisma kļūst arvien īsāka. Sākas gada noslēgums, tas atnes sev līdz daudzus lielus svētkus - Valsts svētkus, Mūžības svētdienu, Adventa un Ziemsvētku laiku. Taču, vai nav neparasti, ka šos svētkus vislabprātāk piedzīvojam un izjūtam tieši tumsā – kad “staro Rīga”, iedegas eglīšu virtenes, kad elektriskās gaismas tiek izdzēstas vai pieklusinātas, šajos visos svētkos tieši tumsa un nakts atklāj savu burvību.
Bet var tā būt, ka svētki nav ne prātā.
Jo – īstenībā – gada noslēgumā runa nav par svētkiem, bet par kaut ko pavisam citu. Par to, kas atklājas, kad sabiezē patiešām liela tumsa.
Kad ir diena, mēs darbojamies, strādājam, sevi nodrošinām, esam noderīgi, atbildīgi, rūpējamies, veidojam, citiem vārdiem, rīkojamies, lai kaut kas mainītos un rastos no tā, ka mēs katrs vispār esam.
Taču tad, kad noriet saule un mūsu skatam atklājās ziemīgās naksnīgās debesis – apjaušam, ka viss, kas pa dienu ir noticis un ko esam darījuši, visa mums zināmā pasaule un šī zeme – tas viss ir tikai mazs punktiņš, mazs gabaliņš no tā Lielā, kas neaptverami un bezgalīgi mūs pārklāj. Ir kaut kas taipus – kā tāds neizsmeļams Noslēpums, ko mēs varam meklēt, laisties tā dziļumos, taču nekad nevaram to aptvert uz izsmelt. Varbūt visjēdzīgākā attieksme pret šo Lielo ir atrodama Bībelē teiktajā: “Nebaidies..”
Mēs esam nonākuši pie pieredzes, ka dzīve ir tik ievainojama un trausla, galīga un pārejoša - un tāpēc tik bezgalīgi vērtīga. Tāpēc mēs nevaram atļauties izturēties tā, it kā mums te piederētu bezgalīgs laiks. Mēs varam tikai rūpēties, mīlēt, respektēt - savu dzīvi un otra cilvēka dzīvi. Bet rūpēties nozīmē ticēt, ka katra dzīve ir dzīvošanas vērta, neraugoties uz visām ciešanām, kas ar to saistītas. Tā tiešām ir ticība, jo mēs nevaram pierādīt - nedz ar skaitļiem, nedz ar iespējamiem rezultatīviem rādītājiem - ka no dzīves kaut kas iznāks, ka tā būs rentabla, ka tā kaut ko ienesīs. Dzīvei ir jātic. Jo īpaši tad, kad tā šķiet neizturama un nepaciešama. Un varbūt tieši tāpēc, ka mēs ticam, ka mūsu dzīve ir dzīvošanas vērta, tā mums dažkārt var šķist nepanesama un neizturama. Jo mēs neesam vienaldzīgi pret to, kāda ir mūsu dzīves kvalitāte, kāda ir tās jēga. Ja mēs dzīvei neticētu, mums būtu vienalga.
Bet mums nav vienalga.
Teologs Tomāšs Halīks raksta: “Tur, kur mājo Labais un Mīlestība, tur mājo Dievs. Mums pasaules un vēstures tumšajos notikumos ir jāmeklē cilvēciskās mīlestības un solidaritātes dzirksteles, jo šīs dzirksteles arī ir Dievs pasaulē.”
Tumsa bieži domā, ka ir ļoti gudra, domā, ka ir ļoti spēcīga. Bet, salīdzinot ar gaismu, tā nav nekas. Tā pat nav īsta. Tā ir tikai gaismas trūkums, kaut kas, ko gaisma vēl nav pārņēmusi. Vismazākais gaismas stariņš izkliedē tumsu, lai cik dziļa tā būtu. Nekad nenotiek otrādi. Lai cik liela būtu tumsa, tā gaismu tā ietekmēt nespēj. Gaisma spraucas iekšā pa visām plaisām. Tumsai nespēj to nodzēst, nespēj tai neko nodarīt.
Gaisma spīd tumsā, un tumsa nespēj to pārspēt.
Gaisma spīd jūsu sāpēs un sērās, un tās nespēj to pārspēt.
Gaisma spīd jūsu bailēs, un bailes nespēj to pārspēt.
Gaisma spīd jūsu vainas apziņā, un vainas apziņa nespēj to pārspēt.
Gaisma spīd jūsu kļūdās, un kļūdas nespēj to pārspēt.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
