Fosforescence
Vēl mazliet par Zvaigznes dienas stāstu. Kad gudrie devās atpakaļ uz savu zemi Austrumos, viņu ceļu no augšas vairs neapspīdēja Zvaigzne. Taču ejot cauri tuksnesim, viņi negāja tumsā. Gaisma, kas staroja, nāca no viņiem pašiem. Viņi bija uzsūkuši gaismu no Bērna Betlēmē un tā arī bija gaisma, kas apgaismoja viņu nākamo soli.
Fiziķiem ir pazīstams fc jēdziens. Tādā vārdā sauc to, ka tad, kad viens fosforescents materiāls tiek apspīdināts ar gaismu, tas sāk spīdēt, taču ne tikai tad, kad gaisma to apspīd – nu, piemēram, kā mēness, bet arī vēl tad, kad starojuma avots ir pazudis. Ir materiāli, kas turpina spīdēt pēc tam vēl daudzas stundas.
Bet varbūt mēs arī esam šāds materiāls, kurš turpina spīdēt ne tikai dažas stundas, bet daudz, daudz ilgāku laiku pēc tam, kad Kristus zvaigzne pazudusi, kad Kristus saule norietējusi. Varbūt mūsos ir tāds materiāls?
Ko nozīmē dzīvot spītējot dzīvei? Pie šādas dzīves nevar nonākt pie tās smagi strādājot, cenšoties, izspiežot no sevis pēdējo spēku, cerību vai gaismu. Šāda dzīve nāk no citas pasaules. To nevaram izveidot un radīt mēs. Tā sākas tad, kad apzināmies - mēs esam uzņēmuši pietiekami daudz gaismas, lai sāktu starot. Un gaismu mēs uzņemam visu laiku - arī tad, kad to neapzināmies. Varbūt vienmēr, kad mēs nonākam Bērna klātbūtnē. Bet varbūt - sava bērna klātbūtnē?
Mums nav nepieciešams justies kā īpaši starojošiem, lai izstarotu gaismu. Kad nespējam dzīvē paši uzšķilt pat dzirksteli, zināsim - tas nemaz mums nav jādara. Jo visbiežāk gaisma, ko izspiežam no sevis, kā reiz aizsedz daudz maigāko Lielo Gaismu, kas paredzēta mūsu ceļam.
Tāpēc - kad kļūst tumšs - šī Gaisma spīd pietiekami, lai rādītu ceļu mums zem kājām, arī klūpot un arī dejojot. Katrs nākamais solis vienmēr ir apgaismots. Nevis tāpēc, ka mēs būtu spīdekļi, bet tāpēc, ka Gaisma ir atradusi mūs.
Tas nenozīmē, ka mēs redzam to, ko nesīs mums nākotne. Mēs redzam tikai nākamo soli. Šī gaisma neizzūd, kad pasaule kļūst tumša. Tā paliek. Tā paliek tajos no mums, kuri gaida un domā, ka nekas nenotiek. Un tad kādu dienu – kad pazūd spēks, kad pazūd Zvaigzne, kad sabrūk pārliecība – Gaisma ir tevī. Tikai mazliet starojot. Ne tādēļ, ka tu būtu ļoti labestīgs vai ticīgs, bet tādēļ, ka tu biji pietiekami tuvu Gaismai, lai tā iesūktos tevī. Šāda Gaisma spēj vadīt cilvēkus pa citu ceļu.
Pa citu ceļu tumsā. Kā toreiz, tā tagad.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
