Esi cilvēks
Gads tuvojas beigām, bet vai jūs zināt, kāds ir bijis šim gadam vārds?
Vācijā - kur tāpat kā pie mums katram gadam izvēlas vārdu - tas šogad bija - esi cilvēks. Paliec cilvēks, izturies kā cilvēks, interesējies par citiem cilvēkiem, nekļūsti pret citiem vienaldzīgs, nepārstāj par cilvēku būt pats. Jo – ja otrs tev nav vairs cilvēks, tad arī tu pats vairs neesi.
Ziemsvētku lielā vēsts ir, ka par cilvēku top arī Dievs. Bet varbūt tas tāpēc, lai mēs par cilvēkiem taptu. Tas no mums tiek prasīts, uz to mēs tiekam spiesti – mums jāuzdrīkstas jebkādos apstākļos nezaudēt cilvēcību, nepadoties, neatmest tam ar roku.
Reiz viens amerikāņu psihologs, Artūrs Ārons izstrādāja 36 jautājumus, uz kuriem viens otram atbildot divi cilvēki kļūst viens otram simpātiskāki, un viņu starpā izlīdzinās barjeras, sarūk sienas, pazeminās aizsargvaļņi. Piemēram, viens no jautājumiem bija: “Vai jums ir kāda noslēpumaina nojauta par to, no kā jūs nomirsit” vai “Izstāstiet otram kādu savas dzīves apkaunojošu notikumu”. Taču pēc tam, kad jautājumi atbildēti, nāk pats svarīgākais. Abiem diviem sarunu partneriem ir četras minūtes jāskatās viens otram acīs. Tas salauž pēdējo ledu. Šajās četrās minūtēs starp abiem cilvēkiem rodas visdziļākās simpātijas, un viņi viens otrā ierauga savu līdzcilvēku. Kad divi cilvēki četras minūtes skatās viens otram acīs un ir tik tuvu, ka var sajust viens otra elpu.
Pirms vispār ko sākam – teikt, norādīt, pārmest, slavēt, kritizēt, vainot, pieņemt, piedot – paskatīties tā pa īstam viens otram acīs. Varbūt arī tā rodas šī superspēja – ieraudzīt vienam otrā cilvēku. Patiesībā, var mēģināt arī iztikt bez tiem 36 jautājumiem. Vai kaut kas notiktu mūsu starpā, ja mēs pāris minūtes apsēdušies, viens otram pretī, raudzītos viens otra acīs? Vai mēs kaut ko ieraudzītu?
Tikai tad, kad es otrā cilvēkā cilvēku redzu, cik viņš citādāks nekā es, redzu viņa individualitāti, bet arī viņa bēdas un ievainojamību, tikai tad vispār kļūst iespējams man viņu redzēt kā savu līdzcilvēku.
Patiesa cilvēcība sākas tad, kad mēs uzdrīkstamies viens otram atklāt savus ievainojumus. Tieši tur arī sākas empātiska cilvēce, kad es atklāju sevi otrā. Jo empātija nav, kad man otra žēl, bet kad manī rodas superizsturīga rezonanse par to, kas ir otrā, kad starp mums uzbūvējas tilts, uz kura mēs sākam satikties.
Šobrīd, kad pasaulē valda jukas un virsroku grib ņemt varenākie un nejūtīgākie, kad empātijas trūkums tiek pataisīts par normu, ir svarīgi nezaudēt cerību uz tādu cilvēci, kurā valda cilvēcība un empātija, kurā virsroku ņem radikāla cilvēcība. Un šajā cerībā pirmo vijoli spēlē nekas cits kā Jēzus stāsts, kurš centrā liek nevis intereses un likumus, tradīcijas vai egoismu, bet cilvēku – ar visām plaisām, ievainojumiem, ar visu tā viņa vērtīgumu. Šis stāsts arī pie mums grib dzimt.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
