Dzīvot, spītējot dzīvei
Gada pēdējie mēneši - Valsts svētku nedēļa, Mūžības svētdiena, Adventa un Ziemsvētku laiks mums liek domāt. Vai vismaz aizdomāties - par mūsu katra noderīgumu, par mūsu atbildību, par to, cik godīgi, cik līdzcietīgi esam, bet pāri visam - šis laiks liek mums aizdomāties, vai mēs katrs esam pietiekami nozīmīgi - nevis slaveni vai pazīstami, bet nozīmīgi - vai mūsu dzīvei ir nozīme, vai tam, ko darām, ir nozīme. Aizdomāties, vai mums piemīt kāds svarīgums - vai mēs par kaut ko iestājamies, vai mēs kaut ko aizstāvam, un beigu beigās, vai kaut kas mainās no tā, ka mēs vispār dzīvojam, ka mēs vispār esam.
Zviedru filosofs Martins Hēglunds saka - mēs esam brīvi nevis tad, kad esam brīvi no visiem ierobežojumiem, bet tad, kad spējam uzdot sev jautājumu: ko mums vajadzētu darīt ar savu dzīvi, ko mums vajadzētu darīt ar savu laiku. Cilvēks, kurš šo jautājumu sev nevar, nedrīkst, nespēj uzdot, nav brīvs. Cilvēks, kuram citi nosaka to, kas viņam ir jādara ar savu dzīvi un savu laiku, nav brīvs. Arī, ja pati dzīve to sāk noteikt. Tad par spīti šai dzīvei, mums ir jāpaliek brīviem un jābūt brīviem.
Jā, dzīve mūs kaut kur noliek. Kādā ļoti grūtā vietā. Un bieži mums nav lielas izvēles. Taču - neskatoties uz to - man ir jājautā - ko man vajadzētu darīt, ar manu dzīvi, ar manu laiku? Kā dzīvot par spīti dzīvei? Vai es drīkstu tā dzīvot? Vai es mācos tā dzīvot - kad viss ir kļuvis tik grūti?
Kad lūkojos uz Jēzus stāstu, tad arvien vairāk man šķiet, ka viena no svarīgākajām lietām, ko viņš darīja – viņš atdeva atpakaļ cilvēkiem viņu dzīves. Viņš atdeva atpakaļ cilvēkiem viņu brīvību. Kristus atpestīja cilvēku dzīves no visa, kas tās aptumšo, kas tām atņem balsi, kas tās paralizē, kas tās apklusina, kas tās noliek pie vietas.
Kad kļūst patiešām grūti, kad kļūst pilnīgi skaidrs, cik nenoteikta un galīga ir dzīve - un tieši tāpēc tik bezgalīgi vērtīga – klāt ir brīdis, ka tu vienkārši nedrīksti sev neuzdot jautājumu: “Kas ir tas vislabākais un visjēdzīgākais, kas ir iespējams, bet varbūt arī nav iespējams!”
Kāpēc mēs iedomājamies, ka mums ir jādara tikai tas, kas ir iespējams. Nē, mums kā reiz ir jāpievēršas tieši tam, kas nav iespējams.
Tieši no tā, kas šķiet neiespējami, tieši no tā nāk mūsu spēks!
Jo dzīvē galvenais ir - būt nozīmīgam - būt svarīgam, par kaut ko iestāties, kaut ko aizstāvēt, lai kaut kas mainītos no tā, ka tu vispār dzīvo. Dzīvot kaut kā dēļ. Neskatoties uz riskiem un briesmām, neskatoties uz to, no kā būs jāatsakās. Nevis slīkstot skumjās un domās par to, kā kaut kas varētu būt, bet rīkojoties par spīti visam.
Turpinot par spīti visam, kas šķiet neiespējami, jo tikai tā mēs TURPINAMIES.
Un tad dzīvot - tas kļūst par mūsu ambīciju. Dzīvot, jo ir kļuvis skaidrs – kā dēļ.
Tad dzīve mūs neuzvarēs.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
