Dzīve ir uz priekšu
Dzīve nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. Un cilvēki bieži tādi nav. Kad tā visa nav pārāk daudz, tad pamazām piezogas izmisums. Jo darīt ar šo dzīves un pasaules nepareizību, neperfektumu, kādreiz pat acīmredzamo novirzīšanos no jebkāda kaut cik jēgpilna virziena?
Viens ceļš ir mēģināt visu iztēlot skaistākās krāsās nekā tas viss ir. Ka nav jau tik traki un citiem ir sliktāk. Ka gan jau būs labi un ka jādomā labas domas, vai jāpievēršas labajam un jāignorē sliktais. Uz īsu laiku tas palīdz, šāda stratēģija. Taču ilgāk to īstenojot, pastāv risks mums pašiem pazaudēt sevi. Palikt nesāpīgā seklumā. Un nekad nesastapties ar to, ko tavā dzīvē sāpes izgrauž, kam tās izgraužas cauri, to, pie kā var nonākt tikai caur sāpēm nevis to noliegšanu.
Cits ceļš ir ar realitāti cīnīties. Darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai to mainītu, ietekmētu, lai tai ierādītu tās īsto vietu. Tā jau ilgtspējīgāka stratēģija, un tā patiešām palīdz apzināties un mainīt to, kas nekādā gadījumā nedrīkst palikt tāds, kāds tas ir šobrīd.
Taču ir vēl trešais ceļš, un tā vārds ir ļoti neparasts, mūsu ausīm pat dīvains. Tā ir svētīšana. Bet svētīšana prasa pacietību un izturību. Nereti pret ļauno cīnīties nav iespējams un dažkārt nav iespējams no tā izvairīties. Tad tā vietā, lai ļautos tikai izmisumam un bezpalīdzībai, ir enerģija jāveltī tam, lai darītu kaut ko labu – kaut ko labu pat ļaunā priekšā. Tikai tādā veidā mēs neļausim izmisumam, aizvainojumam, rūgtumam, bezspēcībai mūs salauzt.
Mazās un lielās netaisnības un nesakritības dzīvē var viegli mūs novest līdz izmisumam. Dzīves straume var sagriezties virpulī, un mēs varam sākt cīnīties ar visu ko, kas vēl šajā straumē peld, ar to, kas uzbrūk mums no dzīves krastiem, vai patverties laivas dziļumos, bet tad un jo īpaši tad, ir labi zināt – dzīve ir straume, plūdums. Tā plūst uz priekšu. Bet būt dzīves straumē nozīmē piedzīvot nepārtrauktas pārmaiņas. Neizbēgami tas nozīmē gan to, ka dzīvē ienāk kaut kas jauns, kas ne vienmēr ir skaists un pozitīvs, gan arī to, ka no dzīves aiziet kaut kas, kas tajā bijis līdz šim. To sauc par zaudējumu. Kad viss ir labi, mēs vēlamies šo labo paturēt, pieturēt, dzīves straumē uzcelt kādu “dambi”, lai pēc iespējas ilgāk ir labi, taču dzīve ir straume, tās būtība ir plūst. Diemžēl nav tādas “zaudētās paradīzes”, kurā mēs varētu atgriezties. Kādreiz dzīve uz priekšu ir iespējama tikai cauri “liesmām” no “eņģeļu zobeniem”, kuri šo dzīves ceļu sargā.
Bet varbūt tā arī ir dzīvi veicinoša, dzīvi nepaturoša sev, dzīvi atdodoša, attīroša, dziedinoša mums dota spēja dzīvot dzīves tādas, kādas tās ir – dzīves uz priekšu. Un es sāku mīlēt dzīvi, kura nekad neapstājas, kura plūst un atklāju, ka man ir pacietība un izturība šādu dzīvi dzīvot.
Mūsos ir kāda brīnumaina, apbrīnojama, spēcīga spēja ar iekšēju stiegrumu, resīlenci, izturību dzīvot dzīvi uz priekšu, pratība un prasme dzīvot dzīvi, kurā mēs piedzīvojam zaudējumus pēc zaudējumiem, un ieguvumus pēc ieguvumiem.
Bez dzīves uz priekšu mēs iestrēgstam, ieklemējamies vecajā, neeksistējošajā, tajā, kas vairs nekad nebūs tāds, kāds tas bijis. Un dzīve mūs sāk nevis nest, bet spiest. Tā kļūst par nastu. Tā var kļūt par dzīvi, kuru dzīvot negribas. Tad dzīve ir jāatraisa, jāizkustina, tās plūdums jāatjauno, dzīve jāsvētī. Tad dzīvei pamazām, palēnām, bez spiediena, bez prasībām ir atkal jāpalīdz plūst.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
