Dzintara gabaliņi

Vai jums patīk staigāt gar jūru? Kilometriem tālu, bez daudzu cilvēku klātbūtnes, ejot, skatoties, domājot. Varbūt jums arī patīk meklēt dzintarus? Pievērst uzmanību nevis tikai jūrai, vējam, siltumam, bet arī tam, kas jūras krastā izmests, sapiņķerējies jūras zāles, aļģēs, paslēpies mānīgos akmentiņos. Tieši tajā, kas krastā izmests, var atrast mazus dzintara gabaliņus. Taču tie ir jāatklāj. Un dzintara gabaliņu meklēšanā ir kaut kas no bērnības, kaut kas vienkāršs – tu ej un ej, un gaidi, kad tev atklāsies, kad tev uzmirdzēs, kad tevi uzrunās kāds mazs dzintara gabaliņš. Iekritīs tev rokās.

          Tad es domāju par to, ka arī dzīve laikam sastāv no tā, ko mēs paši veidojam, ko izcīnām, ko vaiga sviedros radām un no tā, kas vienkārši mums tiek dots, atklāts, ielikts rokās. Ir kaut kas, kas no mums sagaida zināšanas, prasmes, kompetences, un ir kaut kas, kas mums uzmirdz smiltīs vai jūras zālēs bez jeb kādas mūsu piepūles. Kur dzintara gabaliņi paslēpušies – to nevar saprast, izzināt, bet tikai atklāt.

          Interesanti, ka tur, kur Bībelē sastopam vārdu “bērni”, runa nav tikai  par bērniem. Par “bērniem” Bībele sauc ne tikai bērnus, bet arī pieaugušus cilvēkus, kuri sevī apzinās nepieredzējušo nezinošo, ziņkāres un izbrīna pilno daļu, bet varbūt tukšumu. Tie ir cilvēki, kuriem nebūt nav viss skaidrs un gatavs. Cilvēki, kuri necenšas nepieredzētību, nezināšanu tūdaļ aizstāt ar viszinību un kaut ko sagudrotu. Cilvēki, kuru dzīves vairāk balstās attiecībās nevis zināšanā. Jo labas attiecības, patiesa tuvība rodas, kad tu stāvi otra priekšā nevis ar pārliecību, ka tev par otru viss skaidrs, bet stāvi – ievainojams, nezinošs, ziņkārīgs, izbrīna un arī dažkārt apbrīna pilns. Tikai tā sākas ceļš uz visdziļāko viens otra iepazīšanu.

          Japāņu filosofs Ičiro Kišimī raksta – cilvēks otru cilvēku nekad nevarēs saprast līdz galam. Mēs esam saprotami un nesaprotami reizē. Taču mēs arī nevaram palikt otru nesapratuši, jo būt saprastam, sadzirdētam, saredzētam ir viena no lielākajām mūsu kā cilvēku iekšējām vajadzībām. Mums ir jācenšas vienam otru saprast. Mazliet jāpieliek pūles, lai otru saprastu. Un šīm pūlēm ir vārds.

          Tā ir mīlestība.

          Vēlēšanās otru saprast un cenšanās otru saprast – tā ir mīlestība.

 

Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja