Darbi

Kad esi nonācis slimnīcā kopā ar savu bērnu, turpināt darboties savā profesijā, strādāt savu ikdienas darbu kļūst neiespējami. Taču ne tikai tāpēc, ka tam vairs vienkārši nav laika, un ka tev iedots atvaļinājums šīs slimības dēļ. Dažkārt pieķeram sevi pie domas, ka tas darbs, ko darīju līdz šim, vairs nesaista. Tas ir zaudējis savu vilkmi, pievilcību. Ka es ne tikai vairs nevaru strādāt, bet ari vairs negribu strādāt.

            Un pat, ja tā nav, pieslēgties darbam, piemēram, attālināti, ir kļuvis grūtāk. Ir kaut kas zudis, un bieži tā ir spēja koncentrēties. Tāpēc arī šie stāstiņi nereti ir tik īsi, jo romānā iedziļināties, kad esi slimnīcā, ir daudziem tikpat kā neiespējami. Arī iekšēja nemiera dēļ. Tikko izlasi kādu lapu, domas jau aizklīdušas kur citur, trauksme un nemiers tevi visai drīz novirza no ceļa. Iepriekš, lasot, strādājot vai darot kādas lietas tev deva prieku.

            Taču dažkārt tieši pievēršanās darbam, šim kaut kam citam, palīdz mums slimnīcā turēties līdzsvarā. Var tā būt, ka vairs strādāt nevar un negribās, bet tam tā obligāti arī nevajag būt. Ir jāatrod kāds jauns balanss starp to visu, kas manā dzīvē tagad ir jauns. Lai cik nenormāls tas viss būtu, kas mums ir pāri sagāzies, mūsu dzīvei joprojām ir jāpiemīt kādai normalitātei. Mums ir jādzīvo normālas dzīves, bet tikai citādākas. Dziļākā nozīmē, būt ar savu bērnu kopā viņa slimībā ir tas, kas tagad dzīvē ir ienācis un mainījies. Un, jo ātrāk mēs nonāksim pie domas, ka šajā nenormālībā ir mums pašiem jānes tā normālā dzīves normalitāte, jo plūstošāk mēs tiksim tam visam cauri.

            Kas ir tā ikdiena, no kuras mēs atsakāmies šķirties arī tad, kad no ikdienas ir palicis tik maz? Dažam tas var būt darbs. Pieslēgšanās sanāksmei. Sarunas ar kolēģiem. Kaut kā tāda paveikšana, kas atgādina tev, ka dzīve nav tevi izslēgusi. Un tu neesi izslēdzis dzīvi. Varbūt pat uz kādu stundu uz darbu “aizskriet”?!

            Bet varbūt tiešām ir tā, ka nekur vairs negribas skriet. Ka tavs līdzšinējais darbs ir zaudējis savu derīguma termiņu. Tas nekas. Tā var būt. Tad jāskatās, ko citu es varu darīt, caur ko citu es varētu būt šai pasaulei noderīgs, vajadzīgs, ko es varētu šajā pasaulē ienest. Varbūt es varu ko darīt tepat, kādam ko palīdzēt, ļaut savām rokām kustēties, savam prātam darboties.

Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja