Cerība
Esmu novērojis, ka lielākās un izšķirošākās dzīves pieredzes notiek nevis tad, kad viss ir labi, un viss ir skaidrs, bet tad un tur, kur cilvēks atrodas “starp laikiem”, atrodas ceļā, atrodas neziņā. Kad vienas durvis ir aizvērušās, bet nākamās nav atvērušās. Cerība atklājas nevis tad, kad viss ir skaidrs, bet, kad mēs gaidām, kad kustamies tumsā, kad esam nenoteiktībā. Jo cerība nav mierinājums, ka vēlāk kļūs labāk, bet gan revolucionārs spēks, kas no nākotnes ietekmē šodienu.
Ar šo svētdienu sāksies Adventes laiks, un visapkārt jau tagad viss deg Ziemsvētku ugunīs, pasākumu pasākumos - taču daudzi no mums uz to visu skatās kā caur bieza stikla sienu. Tas kaitina, traucē – jo nesaskan – ar ceļu, kuru iet viens vecāks, kuram ir nopietni slims bērns. Un tajā pat laikā – kā pavērt šajā biezā stikla logā mazu vēdlodziņu, mazu spraudziņu, lai nevis šī steiga un troksnis ienāktu, bet Adventes miers, klusums, tā dziļā laika straume, kas patiešām mūsu dzīvi var nest. Tur, šajā laikā, ir ne tikai tingeltangelis, bet arī kāds spēks un resurss tieši tai dzīvei, kas mums katram šobrīd ir.
Jo patiesībā Adventes laiks ir laiks, kas atver telpu tam, kas vēl nav. Cerība aug tukšumā, uzticoties tam, kas vēl nav izveidojies. To īsto mūsu dzīves gaismu var salasīt nevis, kad ir ļoti gaišs, bet gan pietiekami tumšs.
Cerība nav gaisa piļu celšana un vēlmju domāšana, bet spēcīga gaidīšana uz to, kas nāks. Tā vēršas pret nolemtību, ka “nekas jau tāpat neuzlabosies”, un ka “viss kļūst tikai sliktāk”. Cerība ir pretestības pilna uzticēšanās nākotnei. Tā raugās nevis uz to, kas vairs nav, bet uz to, kas ir iespējams. Tā ne tikai apraud to, kas vairs nav, bet jautā - kas ir tas, kas dzimst, kas ir tas, kas top, kas ir tas vēl nepiedzimušais, ko mēs jau sevī nesam un visa pasaule nes? Adventes laikā mēs ejam tumsā, pa taciņu, kuru veido gaismas drupačas, kuras kāds no nākotnes ir izbēris mums priekšā. Mēs tās lasām un vērojam, ka gaismas kļūst vairāk.
Daži saka ka “viss būs labi” vai, ka “Dievam ir plāns”. Taču tad, kad patiešām ir grūti, šādas un līdzīgas frāzes izklausās pēc lētiem un nepārliecinošiem apgalvojumiem. Par cerību nevar runāt apaļiem teikumiem. Mēs izturam klusuma pauzes, rēķināmies ar tumsu un nevairāmies no nepabeigtā, no tā, kas nevis mīkstina, bet padziļina. Mēs liekam kopā sēras par dzīvi, kas, ļoti iespējams, ir uz visiem laikiem mainījusies, ar gaidīšanu uz dzīvi, kas šajā neskaidrībā un tumsā dzimst.
Un vēl - ja ir pusstunda laika - tepat netālu ir viena liela baznīca, Torņakalnā. Uz Indriķa un Torņakalna ielas stūra. Ieej pa tās vārtiņiem un dodies uz augšu, līdzās bruģētajam ceļam, kam ap baznīcu met loku. Tur - baznīcas aizmugurē - ir Kristus silīte. Taču ne tāda, uz kuru skatīties, taisīta ne no lellēm, bet gan kā šūpoles. Tā ir silīte, kurā katrs, pat pieaugušais, var iegulties uz salmiem un siena. Sajusties starp debesīm un zemi. Un uz mirkli apstāties un sev pajautāt - no šī visa, kas no šī visa manī dzimst. Uz kurieni tas mani grib vest…
Materiālu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
