Bailes
Bēdām ir arī viena māsa – un tās ir bailes. Bieži vien tās ir dvīnes – bēdas un bailes kopā. Nav nemaz tik vienkārši tās atšķirt vienu no otras. Ja bēdās tu grimsti, tad bailes ir tās, kas kāpj. Kaut kur mūsos tās kāpj, un pēc brīža jau sažņaudzas kaks. Kādreiz tās ir kā panikas lēkme, kādreiz kā plosošs smagums krūtīs, kādreiz kā visā tavā ķermenī izplūdusi baiļu migla.
Kad mūsu dzīvē ienāk grūti dziedināma slimība, mēs zaudējam daļu no savas pamatuzticēšanās dzīvei. Izrādās, viss var sabrukt vienā dienā. Izrādās, viss ir tik trausls, un mēs esam tik ievainojami. Mēs paši un arī viss, kas saistīts ar mūsu bērniem. Kā zibens spēriens no skaidrām debesīm mums trāpa atskārsme – mūsu bērns var nomirt. Un mums kļūst ļoti grūti uzticēties šādai pasaulei, kurai pamati izkustējušies.
Bailes atrauj kaut ko vaļā arī mūsos – mūsu tumšajā, nezināmajā daļā – tur, zem mūsu ikdienas apziņas. Tās ierauj tevi tur iekšā kā Alisi Brīnumzemē pa mazajām durtiņām. Taču arī bailēm ir kāds uzdevums, kāda jēga. Ja tās tevi pārņem pēkšņi, var izmantot kādus elpošanas vingrinājumus, lai tiktu pāri šī brīža baiļu lēkmei. Kādreiz pat palīdz vairākas reizes dziļi ieelpot. Taču cita stratēģija ir ar tām necīnīties, no tām nebēgt. Visam, kas ir mūsos, visam ir kāda jēga. Arī bailēm. Arī bailes ir kāda mūsu dvēseles daļa, kura vēlas mūs kaut kur nest. Nedz bēdas, nedz bailes nevar tā vienkārši nolikt pie malas, nav iespējams ar prātu sevi piespiest “nebaidīties” vai “nebēdāties”.
Baiļu pretstats nav drosme, bet uzticēšanās.
Tas ir tāds iekšējs svārsts mūsos, kura vienā galā ir bailes, bet otrā uzticēšanās. Agrāk vecajos, lielajos mehāniskajos sienas pulksteņos bija tāds svārsts, kas šūpojās no vienas puses uz otru.
Es baidos un es uzticos, es baidos un es uzticos, es baidos un es uzticos. No vienas stundas līdz nākamajai. Pēc katras baiļu stundas nāk viena, kad es mēģinu uzticēties. Izdomāt, kam. Sajust, par ko. Kas ir tās piecas lietas, kas man kādreiz sniedza lielu prieku. Uzraksti tās. Ja tās kādreiz sniedza prieku, tās kaut kādu prieku sniegs arī nākotnē.
Bailes manī kā pulkstenis tikšķ, bet arī uzticēšanās.
Piecas lietas, kam es uzticos. Varbūt pieci cilvēki. Vai pieci sapņi.
Rakstu sagatavoja: Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Foto: unsplash.com
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF+ projekta nr.4.3.5.1/4/25/A/021 “Ceļš uz priekšu - atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm” ietvaros.
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
