Aicinājums

Baznīcā katrai svētdienai ir savs vārds. Un tad es domāju, kāpēc lai tas tā būtu tikai baznīcā? Dodiet arī jūs katrai savai svētdienai savu vārdu! Kad svētdiena pagājusi, apsēdieties kopā un padomājiet, - kāds ir šīs svētdienas vārds?

Viena svētdiena pēc Lieldienām nes Aicinājuma vārdu. Taču nepieķersimies kalendāram. Jebkura diena mums var būt kā svētdiena. Un, kad dzīve kļūst pelēcīgāka un vienmuļāka - vai tā nav mūsu, nevis kalendāra atbildība - iekārtot tik daudz svētdienas, cik vien ir iespējams?

Jo svētdiena ir diena, kad es nevis tikai skrienu un ņemos, bet arī apstājos. Pie loga. Uz takas. Pirms izbraucu no mājas. Padomāju. Diena, kurā es - cik vien daudz tas ir iespējams - pievēršos savai Iekšpusei.

Par ko padomāt Aicinājuma svētdienā?

Šī svētdiena - kā maigs vējš, bet dažkārt kā ledaina ūdens šalts - mums katram jautā vienu lietu. Vai Tu esi sapratis savu aicinājumu dzīvē? Vai Tu esi saklausījis balsi, kas tevi aicina pretī dzīves jēgai, piepildījuma, gandarījuma, “dzīvi neaizšaušanas garām” izjūtai? Vai Tu esi nonācis pie tā, ko Tu dzīvē nevari nedarīt? Pie tā, kas ir Tava dzīves lieta? Jo Tava dzīves lieta ir nevis tā, ko Tu dzīvē varētu darīt, bet tas, ko Tu vairs nekādi nevari nedarīt. Un, ja Tu to nedarīsi, tad pazaudēsi arī visu, ko Tu varētu darīt! Pazaudēsi savu dvēseli, savu jēgu, savu dzīvi. Ko līdz darīt visu, ko Tu varētu darīt, ja Tu tā arī nenonāc pie tā, ko Tu nevari nedarīt!

Bat varbūt nevajag uzreiz ķerties pie visas dzīves. Tā var iedzīvoties grūtsirdībā. Sāksim ar šo dienu. Kas šodien un vai man šodien ir kaut kas, ko es nevaru nedarīt? Tas, ko nedarot, šī diena būs aizšauta garām. Ir visas dzīves aicinājums, bet ir arī šis dienas aicinājums vai šīs nedēļas, šī mēneša, šī gada, bet varbūt kāda mana dzīves posma aicinājums - tas, ko es šajā savas dzīves konkrētajā laikā nevaru nedarīt. Kas man - par spīti visam un pretī visam - ir jādara.

Tajā brīdī, kad sākam sekot tam, ko dzīvē nevaram nedarīt, kļūstam par “ganiem” visām lietām savā dzīvē, mūsu dzīve sāk līdzināties ganāmpulkam, kuru mēs uzmanīgi, draudzīgi, bet samērā noteikti vadam pretī kādam mērķim, kādam labam piepildījumam. Kad sākam sekot tam, ko dzīvē nevaram nedarīt, mēs kļūstam par savas dzīves “labo ganu”, jo iegūstam drosmi daudz ko atdot un upurēt tam, lai mēs darītu to, ko vairs nevaram nedarīt. Tad tu vairs tik daudz nedomā par sevi, savu labumu, savām ērtībām, jo esi nonācis pie savas dzīves nerva. Nonākt pie tā, ko tu nevari nedarīt, ir nevis visam pārējam atmest ar roku, bet sākt visu savu dzīvi ganīt vienā virzienā, vienā garā, vienā melodijā. Iemīlēt visu, kas tavā dzīvē ir.

Ja Tev mostas šī izjūta par to, ko dzīvē nevari nedarīt, sāk labāk padoties arī viss pārējais. Tad esi uztaustījis dzīves mugurkaulu, serdi, kauliņu, ap kuru grupējas viss pārējais.

Varbūt arī tas var būt kāds spēks jaunai dienai. Viens no maniem lielajiem KĀPĒC.

 

Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Foto:unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.