Ierīce, kas palīdz runāt

Ernests ir aktīvs, smaidīgs un sabiedrisks sešgadnieks, kurš vēlas draudzēties un runāties, tomēr tas nav tik vienkārši. Ernests ir neverbāls - nerunājošs bērns. Turklāt viņš ne tikai nespēj runāt, bet arī neuztver un īsti nesaprot vārdus, runāto tekstu.

Kā tas noticis?

Ernests bija gaidīts bērniņš, mammas grūtniecība noritēja lieliski, bet dzemdības sagrieza visu kājām gaisā – tās bija ļoti traumatiskas un Ernests piedzīvoja smagu skābekļa badu, kas ir atstājis nopietnas sekas. Izrakstot puiku no intensīvās terapijas, ārsti brīnumus nesolīja, un vecākiem bija skaidrs, ka būs jādara viss iespējamais bērna labā. Jau no pirmajām nedēļām puisēns apmeklēja dažādu speciālistu nodarbības, kuras nesa labus rezultātus. Ernests sāka staigāt, ar laiku arī sāka uzlaboties labās rociņas koordinācija. Terapijas turpinās aizvien, visus šos sešus gadus. Aptuveni gada vecumā mazajam noteica diagnozi - spastiska hemiplēģiska cerebrālā trieka ar labās rokas parēzi, vāju perifēro artikulācijas aparātu un pavājinātu lūpu spēku, kas neļauj bērnam sakošļāt ēdienu. Vēl aizvien Ernests var saēst tikai sasmalcinātu ēdienu. Vēl atklājās epilepsija, kā arī miega un nomoda ritma traucējumi. Sākotnējās cerības un centieni attīstīt runu, nevainagojās panākumiem.

Ilgstoši apmeklējot ABA terapijas nodarbības, tapa skaidrs, ka Ernests visu uztver vizuāli. Sākums bija žestu komunikācija - žestus viņš apguva izcili ātri un labprāt pielietoja. Vecāki sāka izmantot komunikācijā arī dažādus attēlus. Emocionālais slogs bērnam jau kļuva nedaudz mazāks, jo bija iespēja kaut nedaudz saprasties ar citiem. Domu par padziļinātu zīmju valodas apguvi ātri nācās atmest, jo labās rociņas kustību traucējumi neļauj ar pirkstiem veikt precīzas, smalkas kustības. Jo lielāks Ernests auga, jo grūtāk atkal kļuva.

Kā bez vārdiem pateikt, ka brokastīs vēlies ēst olas, nevis pankūkas? Kā pateikt, ka ļoti gribi aizbraukt pie omes un opīša? Kā pateikt, ka meklē pazudušo mazo dzelteno bumbu? Vēlme izteikties krietni pārsniedza reālās iespējas.

Veiksmīgā kārtā Ernests tika pie BKUS ergoterapeites, viņa pastastīja par alternatīvās komunikācijas programmu, kura “runā” bērna vietā. Nodarbībā bija iespēja to izmēģināt, un uzreiz bija skaidrs, ka šis ir ceļš, kuru noteikti jāmēģina iet. Vecāki paši iegadājās vienkāršu planšeti, programmu "TD Snap" un latviešu valodas licenci. Ar ABA terapeites atbalstu pirmās iemaņas tika apgūtas ļoti ātri. Nu jau pusgada laikā Ernests programmu ir apguvis tik labi, ka šobrīd ne diena nav iedomājama bez tās. Tā ir milzīgs atbalsts saziņai gan ģimenē, gan ārpus tās. Programmā bērns spiež uz vizuāla elementa - fotogrāfijas, attēla vai piktogrammas un ierīce atskaņo vārdu skaļi, ļaujot otram cilvēkam sadzirdēt bērnu. Arī atbildi bērnam var sniegt tāpat - ar programmas palīdzību, spiežot uz attēliem.

Visu saturu programmā mamma veido un pielāgo bērna vajadzībām, interesējošām tēmām un aktuāliem notikumiem. Iespējas ir plašas un programma “aug” līdzi bērnam. Tomēr vecāku cerības iztikt ar parastu planšeti izrādījās naivas. Ernesta labās rokas kustību traucējumu dēļ planšete mēdz izkrist no rokām. Lai gan bija sarūpēts izturīgs vāciņš, tomēr esošajai planšetei jau dažu mēnešu laikā ir bojāts ekrāns. Turklāt planšetes baterija nenodrošina izturību visu dienu, mitrums uz ekrāna traucē funkcijām (Ernestam ir vājš lūpu slēgums, tāpēc viņš gana labi nerij siekalas), ekrāns stiprā saulē ir slikti saredzams. Nepieciešama tiešām izturīga un funkcijai piemērota ierīce, kura būtu izmantojama ilgtermiņā. Programmas pārlikšana uz citu ierīci katru reizi atkal maksā vairākus simtus eiro, jo latviešu valodas licence atkal jāiegādājas no jauna - jo tā ir derīga tikai vienai ierīcei un tikai piecus gadus. Vecāki jūt nepieciešamību iegādāties speciālo planšeti alteratīvajai komunikācijai - Tobii Dynavox I-110.

Ernesta sapnis ir runāt! Vecāku sapnis - nodrošināt viņam piemērotu aprīkojumu saziņai.