Niklāva stāsts

"Vislabākie draugi man nāk tieši no slimnīcas," stāsta Niklāvs, 17 gadus vecs jaunietis, kura aizraušanās ir mūzika un smagais metāls. Ar savu draudzeni viņš iepazinās nometnē pusaudžiem ar onkoloģiskām saslimšanām. No izlaiduma fotogrāfijas mums pretī raugās divu priecīgu jauniešu acis un uzmanību piesaista sarkana ģitāra. Tā reiz ir piederējusi leģendārajam "Līvu" līderim Ainaram Virgam.

Niklāvs stāsta par sevi:

Es sāku iet pirmajā klasē un bieži sūdzējos vecākiem par sāpēm labajā sānā, kas traucēja staigājot, un es ļoti nokritos svarā. Vecāki mani aizveda uz sonogrāfiju un tur atklāja, ka ir kaut kas, kam nevajadzētu būt. Tā nonācu Bērnu slimnīcā, Dr.Krasts mani izmeklēja un izteica aizdomas par audzēju. Pēc tam viss notika ļoti raiti - iestāšanās slimnīcā, izmeklējumi BKUSā, operācija un tad pēc biopsijas uzzinājām diagnozi– neiroblastoma kreisajā virsnierē ar ieaugšanu kreisajā nierē, aizkuņģa dziedzerī, ar MTS reģionālajos limfmezglos, paraaortālajos limfmezglos, kaulu smadzenēs un kaulos.

Līdz diagnozes noteikšanai biju sportisks, ļoti patika basketbols... Man bija tikai 7 gadi, kad atklāja diagnozi, tāpēc diži neko daudz neatceros.

Vispirms man tika veikta operācija, kas ilga aptuveni 5 stundas un izoperēja kreiso nieri un daļu aizkuņģa dziedzera, tad mani pārvietoja uz onkoloģijas nodaļu, kas tajā laikā vēl neatradās galvenajā slimnīcas ēkā, bet gan mazākā tieši blakus slimnīcas rotaļlaukumam. Man tika veikti 8 ķīmijterapijas kursi( Latvijas Onkoloģijas centrā Niklāvs bijis pirmais bērns, kuram Latvijā veica terapiju, izmantojot jaunu metodi – MIGB. Terapija norit ar radioaktīvu vielu, tā tiek ielaista pacienta asinsritē un darbojas no iekšienes pret audzēja šūnām).

Pēc piektā ķīmijkursa devāmies uz Viļņu, uz cilmes šūnu savākšanu kaulu smadzeņu transplantācijai. Tur bija vēl smagāks augstu devu ķīmijterapijas kurss. Atceros vēl tagad, kā no šīs ķīmijas bija sajūta, ka visas iekšas ir jēlas, nevarēja ieēst un nebija enerģijas nekam. Pirms šīs ķīmijterapijas man izņēma cilmes šūnas, lai pēc ķīmijas kursa tās varētu transplantēt atpakaļ. Manā organismā arī pēc visām ķīmijterapijām joprojām bija vēža šūnas un mani aizveda uz Poliju, lai sarežģītā operācijā tiktu izņemts audzēja atlikums. Atgriežoties  man tika veikta staru terapija Stradiņa slimnīcā. Pēc visām šīm terapijām pusgadu dzēru uzturošo ķīmiju un joprojām diezgan bieži dodos uz dažādām pārbaudēm. Kopš ārstēšanas pabeigšanas ir pagājuši aptuveni 7 gadi.

Kad sāku ārstēšanos, klasesbiedri man sūtīja zīmējumus un vēlāk arī saņēmu daudz zīmējumu, dāvanu un vēlējumu no tautas deju ansambļa «Dzintariņš» kur, mazāks būdams, dejoju...

Vecāki visu dzīvi pakārtoja manai ārstēšanai, visu laiku dzīvoja ar mani slimnīcā uz maiņām. Stipru atbalstu no vecākiem un radiem saņēmu arī ārstēšanās starposmos vai, kad bija jābrauc uz klīnikām Lietuvā un Polijā, vienmēr pa ceļam kaut ko apskatījām, lai no šiem braucieniem man būtu arī kādas labas emocijas.

Latvijā slimnīcas dzīvi atceros ļoti pozitīvi, biju vēl mazs un īsti neapzinājos, cik nopietni tas viss ir..., bet tas arī bija labi un veicināja ārstēšanos. Mums slimnīcā gāja ļoti jautri, atceros, ka gandrīz visu dienu gājām viens pie otra uz palātām, runājāmies, spēlējāmies gaiteņos, slimnīcā parādījās spēļu konsole Xbox, tad visi gājām kopā spēlēt to..., joprojām man ir lieliskas attiecības ar draugiem no slimnīcas. Esmu ļoti pateicīgs  atsaucīgajam un sirdsgudrajam nodaļas personālam un mūsu TOP māsiņai Madarai, kurai ir fantastiskas komunikācijas prasmes ar bērniem. Pretimnākšanu un patiesas rūpes sajutu arī Lietuvā, bet Polijā grūtības bija ar saprašanos svešā valodā.

 

Manās acīs nekas slikts nav noticis, vairāk cieta vecāki, viņiem tas bija liels emocionāls pārbaudījums un tieši viņiem bija jāpiepūlas ar optimisma saglabāšanu, es vienmēr esmu bijis ļoti dzīvespriecīgs. Arī maniem slimnīcas draugiem ar ārstēšanos veicās labāk, ja bija stingri noskaņoti uz izdošanos, veiksmi un pacietību! Mūs ļoti satuvināja arī onkoloģijas nodaļas bērniem organizētās nedēļas nometnes ārpus Latvijas...četras reizes biju uz sporta spēlēm Maskavā un divas reizes nometnē Itālijā, kur bija lieliski baseini, zirgu izjādes, spēles...tur satikās mazie pacienti no padsmit dažādām valstīm. Arī ar savu pašreizējo draudzeni iepazinos vienā no Itālijas braucieniem. Var teikt, ka vislabākie draugi man nāk tieši no slimnīcas, šķiet, ka viņi ir vairāk saprotoši, daudz sirsnīgāki, labestīgāki, mums ir vieglāk saprasties.

Šobrīd man ir 17 gadu, mācos Jelgavas mūzikas vidusskolā. Slimība, manuprāt, nemainīja manu izvēli, jo jau 4 gadu vecumā, kad mamma pajautāja, par ko vēlos kļūt, atbildēju- «Es spēlēšu ģitāru». Domāju, ka šī slimība pastūma mani vairāk pretī šim mērķim, sāku vairāk tam ticēt un tiekties pēc tā. Manuprāt, šis pārbaudījums nedaudz mainīja manu dzīves uztveri saistībā ar vēlmēm un sapņiem, piemēram, mans sapnis ir kļūt par ģitāristu un es uz to eju. Šobrīd mērķtiecīgi mācos ģitārspēli, un tā ir ar daudziem, ko pazīstu no slimnīcas laikiem... cilvēki pēc šāda pārbaudījuma, manuprāt, vairāk sāk ticēt saviem mērķiem.

Man par laimi pēc izveseļošanās nav īpašu ierobežojumu vai ēdienu, ko vajadzētu īpaši vairāk ēst vai neēst.

Es vienmēr visur un visā cenšos  atrast arī kaut ko labu... šajā situācijā, piemēram, mamma pēc manas slimošanas ļoti pievērsās labdarībai un viņai tas ļoti patīk, viņa ir atradusi beidzot pati sevi, es nopietnāk pievērsos mūzikai.

Viss sliktais ātri pagaist no atmiņas un paliek pozitīvais. Tā ir vieglāk dzīvot – saskatīt labo un ticēt veiksmei, atrasties fiziskā un garīgā kustībā. Manā pieredzē ir pierādījies, ka viss ir iespējams, ja tam tici un uz to tiecies!

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros