Edgards

Brīnišķīgais stāsts par Edgaru!

Edgara dzīve mainījās pusgada laikā, jo akcijas "Eņģeļi pār Latviju" ietvaros viņš saņēma jaunu, sev piemērotu ratiņkrēslu.

Stāsts sākās, pateicoties Edgara dakterei Jūlijai, kura uzrakstīja mums, Bērnu slimnīcas fondam, lūgumu atbalstīt Liepājas sociālajā centrā dzīvojošo Edgaru akcijas Eņģeļi pār Latviju ietvaros. Šis ir sirsnīgs un patiess piemērs, kā viena zēna dzīve var mainīties pusgada laikā, ja vien apkārt ir cilvēki, kuriem rūp. Turklāt bieži vien, līdzīgi kā šoreiz, nemaz nevajag tik daudz, lai kāds bērns piedzīvotu savas dzīves lielāko un skaistāko notikumu, kuriem seko vēl daudzi citi! Mīļš paldies visiem, kuri palīdzēja!

Edgaram ir reta slimība – diastrofiskā displāzija. Latvijā viņš ir vienīgais ar šādu diagnozi, un līdz šim viņa pārvietošanās iespējas bija minimālas, jo nebija atbilstoša ratiņkrēsla. Pateicoties līdzcilvēku atbalstam labdarības akcijas Eņģeļi pār Latviju ietvaros, Edgars saņēma jaunu, viņam piemērotu ratiņkrēslu, kas ir izmainījis visu viņa dzīvi! Savu 14 gadu jubileju Edgars sagaidīja Amerikā, kur viņam bija iespēja satikties ar citiem cilvēkiem ar diastrofisko displāziju, kā arī saņemt operāciju kājām un pēdām, lai uzlabotu veselības stāvokli un iespējas kustēties. Edgars par savu dzīves lielāko un interesantāko notikumu - ceļojumu ir uzrakstījis brīnišķīgu, humora pilnu dienasgrāmatu, no kuras šeit esam iekļāvuši dažus fragmentus.

Edgars stāsta: ” Es ļoti gribēju redzēt lidmašīnas, un sākumā es tās ieraudzīju jau pie lidostas, debesīs – tās bija tuvāk, nekā var redzēt, kad esi mājās. Kamēr pieaugušie ņēmās ar biļetēm – viņi teica, ka vīzās ir kādi nepareizi cipari un visi skraidīja un uztraucās – es paliku pieskatīt mantas. Cik daudz cilvēku ir lidostā, likās, ka visa Latvija kaut kur lidos prom! Mēs iepazināmies ar Jāni – viņš strādā lidostā un palīdz visiem, kuriem ir kādas grūtības – un viņš visu laiku bija ar mums un palīdzēja. Viņš stāstīja, ka viņam patīk viņa darbs - gan lidmašīnas, gan problēmu risināšana. Un mums tiešām bija daudz problēmas, kuras vajadzēja risināt!”

Ko es varu teikt par lidojumu – man patika! Ļoti! Es varēju skatīties, kāds izskatās lidmašīnas spārns, un kādi ir mākoņi tuvumā – nu precīzi kā cukurvate!

Edgars ar dakteriem uz ASV lidoja caur Londonu, kur bija jāmaina lidostas. Un šeit ceļotājiem sākās piedzīvojumi, kurus viņi iepriekš nebija plānojuši. Edgars piedzīvoja savu garāko un interesantāko dienu mūžā.

Edgars stāsta: ” Angļi ir interesanti cilvēki – viņi nekur nesteidzas. Viņi visu laiku mierināja un teica, ka to izdarīt nevar un laikā mēs netiksim, jo piektdienu vakaros sastrēgumi Londonā ir īpaši lēnie. Grūti bija atrast veidu, kā dabūt mūs visus – un, galvenais, manu krēslu! – līdz Hītrovas lidostai. Pieaugušie visu laiku zvanīja pa telefonu un satraucās, bet es smaidīju visiem apkārt, jo domāju, ka viņi zinās, kā mums palīdzēt. Un tik tiešām – ar otru mēģinājumu iznāca dabūt taksi, kurā manu ratiņkrēslu varēja dabūt iekšā, un mēs devāmies ceļā. Visu ceļu skaitījām lūgšanas – un mašīnas nestāvēja uz vietas, kaut arī tāpat tomēr sanāca braukt pārāk lēni. Mēs tikām Hītrovā kādas 20 minūtes pirms lidmašīnas – bet izrādījās, ka tas ir pārāk vēlu, un mēs tajā vairs nevaram tikt iekšā! Kas nu tagad notiks? Tante, kas strādā lidostā un pētīja mūsu dokumentus, aizgāja kaut kur noskaidrot, ko var darīt. Mēs visi bijām ļoti noguruši. Izrādījās, ka mēs varēsim lidot tikai nākamajā dienā, un mums ir jāmeklē viesnīca, kur palikt pa nakti. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es gulēju viesnīcā! Mēs mazliet pastaigājāmies ap viesnīcu, man nopirka mazu sunīti, kuru dakteris Olafs nosauca par Džoniju Angli – man patika tas vārds! Vakariņas mums atnesa uz vietas istabā. Un tad gan mēs visi bijām aizmiguši. Garākā diena – un interesantākā – manā mūžā bija galā!”.

Nākamajā dienā ceļotājiem, nu jau kuplākā skaitā kopā ar Džoniju Angli, bija laiks aizbraukt līdz Londonas centram. “ Mēs nolēmām braukt ar metro. Daži metro darbinieki bija ļoti laipni, un visu mums parādīja un arī pavadīja. Viņi arī ieteica, ka labāk ir braukt līdz Grīnparkai, jo tad mēs varēsim paskatīties uz Karalienes pili, un tur arī visur viegli var tikt ar ratiņkrēslu! Tā mēs arī darījām. Tikai, ziniet – kaut arī viņi sauc metro par andergraundu – zemzemes vilcienu – tas brīžiem tomēr brauc virs zemes, un mēs varējām redzēt arī gabaliņu no Londonas. Grīnparks bija ļoti liels un ļaužu pilns, tur bija daudz jauniešu, kas kaut ko skaļi klaigāja. Izrādījies, ka viņi sabraukuši no visas Anglijas, lai protestētu pret Anglijas atdalīšanos no Eiropas Savienības. Daudzi cilvēki sauļojās zālītē, dzēra kafiju. Ļoti daudz tūristu, kas visi kaut ko fotografēja. Mēs jau arī fotografējāmies. Un tad pienāca laiks braukt uz lidostu.”

Edgars ar dakteriem laimīgi nokļuva Amerikā, satika daudzus cilvēkus, ar kuriem viņu vieno kopīga pieredze, uzlaboja veselību, apguva vingrinājumus, kas palīdzēs ikdienā, un ieguva jaunus draugus. Kaut kādā ziņā Edgars ieguva jaunu dzīvi, kurā ir iespējas un piedzīvojumi! Sirsnīgs paldies, ka palīdzējāt!