Airita

2010. gada 6. septembrī Airita saindējās ar baltās mušmires karbonādēm. Vajadzēja veikt aknu transplantāciju, jo meitene Bērnu slimnīcā atradās ļoti kritiskā stāvoklī.

Stāsta Airitas mamma Ligita Augstkalne:

Par meitas donoru kļuva mans vīrs Ģirts Augstkalns. Manu meitu Airitu un vīru Ģirtu aizveda uz Hamburgu, lai veiktu transplantācijas operāciju. Es kā mamma uz Hamburgu aizlidoju 10. septembrī, jo manu vīru ar meitu naktī uz 11. septembri gatavoja operācijai un bija liels uztraukums par abiem mīļajiem.

Pirmās trīs nedēļas atrados pie vīra palātā, jo vīram vajadzēja palīdzēt atveseļoties gan fiziski, gan morāli. Pie meitas intensīvajā palātā pirmās nedēļas nelaida klāt, bet pēc tam varēju pie viņas būt klāt no rīta 10.00 līdz 20.00 vakarā. No intensīvās terapijas nodaļas meitu izrakstīja 6. oktobrī uz piekto nodaļu, kur notika meitas atveseļošanās līdz 22. novembrim. Visu šo laiku biju kopā ar meitu vienā palātā. Meita uzzināja arī to, ka tētis viņai iedevis savu akniņu. "Tētis man uzdāvināja akniņu, lai es dzīvotu," atgriezusies mājās Airita stāstīja vecmāmiņai. Mēs ar vīru ne mirkli nezaudējām cerību, ka Airitiņu Hamburgas ārstiem izdosies glābt. Cerēt un ticēt ir tikai Dieva rokās.

Mans vīrs lēmumu ziedot kādu aknas daļu pieņēma nekavējoties, jo, lai glābtu savu bērnu, katrs vecāks to darītu. Braucot mājās bija divējādas izjūtas - pacilātība, bet vienlaikus arī bailes, vai mēs tiksim galā. Ārstēšana ir jāturpina un jāseko bērna veselības stāvoklim: jāmēra asinsspiediens, temperatūra, no rīta un vakarā jāinjicē zāles.

Reizi piecos gados Hamburgā ļoti smagi saslimušiem bērniem uzdāvina, ko katrs vēlas (slimnīcā piepilda bērna karstāko vēlēšanos) - meita izvēlējās skrejriteni.

Novēlu arī visiem bērniņiem, kuriem būs nepieciešama palīdzība nākotnē, izveseļoties un lai Dievs un ticība ir visu sirdīs!