Ziemsvētku piramīda

           No kāda Vācijas novada, Ercgebirges, nāk ļoti skaista Ziemsvētku tradīcija - mazas, bezgala grezni izveidotas piramīdas, bieži vairākos stāvos, līdzīgas daudzstāvu karuselim.

          Piramīdas pirmā stāvā, uz lielākās plates, - Betlēmes kūtiņa, Marija un Jāzeps, silīte un Bērns, siltums un piena krūze, gotiņa un ēzelītis un eņģelis - prieks, cerība, uzticēšanās.

          Otrajā stāvā, uz vidējās plates, krāšņi satērptie gudrie ķēniņi un arī steiga, jaunajai ģimenei bēgot uz Ēģipti, sargājot bērnu no Hēroda draudiem, lecot līdzi savam laikam. Marija Bērnu pie krūtīm piespiedusi, Jāzeps ar ceļa spieķi un laternu, ēzelītis bažīgs pie sāniem, eņģeļiem ceļu rādot. Izrādās, Betlēme ir bijusi patvērums tikai uz brīdi. Otrajā stāvā vairs nav miera, klusuma, viss ir nomainījies, nevienam vairs nav drošas vietas, stress un bailes. Nu, Dievs pats ir briesmās.

          Augstāk, trešajā stāvā, kur siltā sveču gaisma nesniedzas, ir šaurs, tumšs un auksts. Tur Hērods ar saviem kareivjiem, asiņaino zobenu. Šaurajai platītei griežoties, šķiet, viņi vajā paši sevi, jo neviena cita jau tur nav. Tas ir vienīgais stāvs piramīdā, kur nav eņģeļa un arī Kristus bērns tur trūkst. Tikai viens despots varas krātiņā ieslodzīts. Maziņš tam dzīves radiuss.

          Virs tiem tomēr kas spēcīgāks par naidu. Tur trīs eņģeļi sargā, bazūnes pūš - mīlestība stiprāka par naidu.

          Bet vēl augstāk - kas propellerim līdzīgs, kuru griež lejā degošo sveču siltais gaiss, tam augšā ceļoties un visu piramīdu iekustinot. Dieva lielais vējš, noslēpumainā vadība. Lielais izlīgums, kustība un miers.

          Kad apakšā iededzam sveces, viss lielais Ziemsvētku stāsts, Kristus dzīves pirmo gadu stāsts atdzīvojas un sāk griezties - katra stāva dimensijā. Neparasts skats. Tur dažādi laiki griežas kopā, dažādi notikumi. Kaut kas no paša sākuma. Kaut kas no daudzām dienām pēc. Kaut kas no tā, kas tikai pēc vairākiem gadiem noticis - kā gudro atnākšana vai Hēroda naids.

          Visbiežāk šķiet, ka mana dzīve iet kā līnija, no punkta A uz B. Bet varbūt tajā vienlaicīgi ir vairāki laiki un notikumi klātesoši. Paskatāmies uz dzīvi kā uz Ziemsvētku piramīdu, kurā daudzi stāvi - pagātne, tagadne, arī nākotne! Un visai manai dzīvei cauri kāda ass, kas satur kopā visus laikus, visas telpas, ap ko viss griežas. Visi notikumi un pieredzes, tas, kas ļoti gaišs, un tas, kas tumšs. Visa mana dzīve vienā piramīdā. Visam sava vieta un visam savs laiks.

          Paskatāmies uz sevi tā. Kā uz cilvēkiem, kuros ir viss, kas ar mums bijis, un viss, kas vēl būs. Mēs neeesam mazs fragmentiņš, epizodīte lielā nepārredzamā līnijā, kuras sākums un gals iesniedzas tumsā. Nē, daudz vairāk mēs esam maza Dieva sildīta un izgaismota piramīdiņa, kurā ir viss, kas ir, kaut arī dažādos laika “stāvos”. Tad arī saprotam, kāpēc kādreiz laiks velkas, bet kādreiz skrien, bet kādreiz ir sajūta, ka apstājas. Laiks ir tik neparasta lieta! Spēku jaunai dienai dod ne tikai brīvdienas un brīvlaiki, bet arī laiks, kas brīvs no laika.

          Es esmu tā ass, ap kuru visa mana dzīve griežas. Tur viss kustās un zib, nāk un aiziet, dzimst un rodas, beidzas un izdziest, bet pati ass ir kustība un miers reizē. Tas esmu es. Tas - mans Ziemsvētku spēks.

         

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

 

Foto: https://www.erzgebirgepalace.com/

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ