Viena Adventa nakts

           Gaisma sasalst uz ielām, māju jumtiem uzgūlušās rūpes, caur šaurajiem logiem lūkojas ilgas. Mēs paceļam savas acis uz kalniem, no kurienes mums nāks palīdzība? Visa cerība norāda uz Bērnu, kurš mūsu dzīvi grib dziedināt.

            Ar šādiem vārdiem iesākas man blakus uz galda guļošais Adventa kalendārs, kuru kāds draugs man pirms dažām dienām atsūtīja no Vācijas. Citādais Advents - tā saucas šis kalendārs. Tādu šis kalendārs nosaukumu gan nesis vienmēr, ne tikai šogad - pilnīgi citādajā gadā. Citādais gads iet uz beigām, bet mēs nezinām vēl, cik vēl citādāks būs nākamais. Uz kalendāra vāka viena no Alpu augstākajām virsotnēm - Materhorns. Uz šīs virsotnes šī gada martā un aprīlī, pandēmijas pirmā viļņa laikā trīs nedēļu garumā katru nakti tika projicēts vārds CERĪBA. Katru nakti uz divām stundām, redzams no daudzām citām Alpu virsotnēm un to piekājēm, melnajā tumsā parādījās uzraksts CERĪBA. Paspīdējis divas stundas, tas nodzisa. Līdz nākamajai naktij. Katrā naktī cerība iedegās un katrā naktī tā nodzisa. Un drīz jau ausa rīts. Un, kad atkal pienāca nakts, parādījās arī cerība. Varbūt neviena nakts nav bez cerības un neviena cerība nav redzama bez pietiekami biezas tumsas? Tā varētu būt. No tālienes skatoties varēja šķist, ka cerība iedegās nevis uz virsotnes, bet vienkārši debesīs. Cerība, kuru nes debesis? Cerība, kura nāk no debesīm? Bet varbūt tā ir vēsts par to, ka virsotnes joprojām pastāv. Lai arī dzīve kļuvusi tik vienveidīga - dzīves virsotnes nav zudušas, un debesīs joprojām ir palikušas zvaigznes. Man tās simbolizē visu to, ko nav iespējams tagad. Sapņus, kuri kaut kad tomēr īstenosies, dienu, par kuru vēl nezinām, kad tā uzausīs. 

            Katrā naktī kaut kur iedegas cerība. Ne vienmēr to pamanām. Ne vienmēr tā ir pietiekami spoža un ne vienmēr tā apspīd jau kādas virsotnes. Tomēr tā iedegas. Un lielākās, skaistākās, būtiskākās lietas, kas grib notikt mūsu dzīvēs, nerodas vētrās un krīzes, bet gan uzdīgstot, augot un topot.

            Tāpēc lai šajā Adventa laikā starp visām tavām naktīm ir viena, kurā tu noliec malā savas bailes un paliec tikai ar zvaigznēm, kas vēstī, ka aiz visas tumsas, kas tevi apklāj, ir kāda gaisma. Tā būs nakts, kurā atkal pamodīsies miers, ka visas lietas, kuras tu turi savās rokās un sirdī, ir drošībā. Tā būs nakts, kurā tu aizvērsi acis un drīkstēsi aizmirst bažas. Un tevi nesīs un apkļaus bezvārda mīlestība, kas ļaus visām lietām notikt un būt tādām, kādas tās ir, un tevi iemidzinās - līdz rītam, kas tevi maigi pamodinās jaunai dienai. Lai starp visām naktīm tev viena ir tāda - nakts un lūgšana, un dāvana reizē. Kā siltās telts patvērums virs debesīs virmuļojošās ziemeļblāzmas.

 Autors: Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

Foto: unsplash.com

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ