Timotejs

            Nesen kādā ļoti nopietnā žurnālā par teoloģiju uzdūros rakstam, kas vēstīja - kā ir iespējams pasniegt Svēto Vakarēdienu cilvēkam ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem.

            Raksts bija par Timoteju.

            Timotejam bija astoņi gadi un viņš nevarēja nedz staigāt, nedz runāt, un viņam arī nebija roku. Neviens nevarēja īsti zināt, vai viņš saprot, ko viņam saka, taču Timotejs piedalījās savas ģimenes dzīvē, visi viņu mīlēja un tad, kad Timotejs kādu no viņiem noskūpstīja, bija skaidrs, ka  mīl arī Timotejs. Un skūpsts pamazām kļuva par vienīgo nepārprotamo attiecību pieredzi ar viņu. Kā Timotejam pasniegt Vakarēdienu tā, lai viņš saprot, kas tas ir un ko tas nozīmē? Vakarēdiena mielasts ir kristīgās kopienas, draudzes centrs - Kristus miesa un asinis, Viņa būtība un dzīvība, dzīve un sirds, kurā mēs ieejam un Viņš ienāk mūsos. Bez Vakarēdiena ticība ir tikai runāšana. Kā to iedot šim zēnam? Vai intravenozi? Vienkārši palaist to pa trubiņām, kā visu citu barību, ko Timotejs saņēma?

            Timotejam mīlēt nozīmēja noskūpstīt. To visi jau sen kā bija ievērojuši. Kad mamma viņu paņēma rokās, viņš to noskūpstīja. Kad mājās ieradās mācītājs, tad viņam projām ejot Timotejs pastiepās uz priekšu un nobučoja arī viņu. Timotejs izrādīja savu mīlestību ar skūpstiem, tas bija viņa īpašais veids, lai pateiktu, ka mīl, un pateiktu, ka otrs mīl viņu.

            Tad arī kļuva skaidrs, ka Vakarēdiena mielastā, pirmajā komūnijā, Timotejs var piedalīties caur skūpstu. Kad pienāca pirmās komūnijas diena, visa ģimene bija kopā, sēdēja pie galda, arī Timotejs sēdēja mammai klēpī. Pārējie bērni daudzos gabaliņos lauza maizi, tika sacīti Vakarēdiena iedibināšanas vārdi no Zaļās Ceturtdienas stāsta evaņģēlijos. Tad vienu no maizes gabaliņiem pietuvināja klāt Timotejam un viņš to nobučoja. Tad Timoteja mamma to par viņu apēda. Tā, apmēram, tas notika.

            Vakarēdiena mielasts ir nākotnei piederīga zīme, ka viss var mainīties un būt citādāk nekā tagad ir. Tā ir zīme, ka mūs pārvērš tas, kas mīl mūs un ko mīlam mēs. Šis mielasts nav reducējams tikai uz mazu brīdi baznīcā pie altāra un beigu beigās arī ne uz to, ko pie virtuves galda piedzīvoja Timotejs. Tas, ko viņš piedzīvoja tur, bija vienlaikus arī tas, ko viņš piedzīvoja visu laiku. Apkārtējie centās saprast, kā viņam pasniegt Vakarēdienu, bet varbūt visa viņa dzīve jau bija šāds Vakarēdiena mielasts. Viņš pats bija kā maize un vīns, kurā Kristus ir patiesi klāt. Jo visā, kas mūs maina, Kristus ir klāt - šis visu mainošais, pārvērtošais spēks - kā kristieši saka - Gars.

            Spēks jaunai dienai. Vai mēs katrs viens otram neesam kā maize un vīns? Jo mūs pārvērš tas, kas mīl mūs un ko mīlam mēs. Pārvērš? Dod spēku. Lūk, kur šodien jāmeklē spēks. Mazajos brīžos, kuros viens otram esam kā maize un vīns.

            Bet nākamais stāstiņš būs par Martu. Par Martu es ļoti gribu jums pastāstīt. Par viņu kura tik daudz pateica neko nepasakot un izdarīja un vēl paveiks neko neizdarot.

 

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ