Svētība

Daudzi joprojām domā, ka tikai daži, šim nolūkam īpaši izraudzīti cilvēki var un drīkst svētīt, un ka tikai viņu svētībai ir nozīme. Taču tā nav tiesa.

Svētīt - ir uz otru cilvēku, uz savu bērnu vai pat vienkārši uz kādu lietu palūkoties kā uz Dieva dāvinātu dārgumu. Es pat nezinu, vai ir jātic Dievam, lai svētītu. Iespējams, ka tad, kad kādu lietu ieraugam tādu, kāda tā ir, vai kad ieraugam otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, mēs nonākam tik tuvu Dievam, cik tuvu jebkad vispār ir iespējams nonākt. Es reiz piedzīvoju, ka kāds automehāniķis, svētīja manu automašīnu. Viņš ar tik acīmredzamām rūpēm un mīlestību tai mainīja bremžu klučus un rādīja man, kā tas notiek, ka man kļuva skaidrs, ka te notiek kas lielāks nekā tikai vienkāršs remonts. Ir jāsāk tikai svētīt un pastāv iespēja, ka tā mēs sāksim pamanīt lietas, ko iepriekš neredzējām.

Svētība nepiešķir otram svētumu. Svētums jau ir, tas ietverts pašas lietas vai otra cilvēka eksistencē. Kaķim nav vajadzīga mūsu palīdzība, lai viņš kļūtu svētāks. Tā kā Dievs ir viņu radījis, tad viņā ir daļa no Dieva svētuma, neatkarīgi no tā, vai tas atbilst vai neatbilst mūsu izvirzītajām minimālajām svētuma prasībām. It kā jau būtu sapratīgāk svētību pieturēt, līdz kaut kas nav kļuvis labāks nekā tas tagad ir. Kādreiz varētu likties, ka svētīt kaut ko, kas ir atbaidošs vai postošs, vai nevērtīgs, ir gandrīz vai atkāpties no Dieva. Vienīgais veids to noskaidrot, ir izmēģināt. Svētīt kaut ko tikai tāpēc, ka tas pastāv, un noskaidrot, kas notiek ar mums un kas notiek ar to. Šajā sarežģītajā pasaulē mazie, kas vēlāk izraisīs karus, aug vienā paaudzē ar tiem mazajiem, kas citus no šīm šausmām glābs. Svētība neaizmirst šo sarežģītību vai sāpes un ciešanas, taču atsakās tās izvērtēt. Pamatoti vai nē, bet mēs nolemjam, ka eksistences kvalitāti svētība palīdzēs uzlabot vairāk nekā lāsti.

Un vēl. Kad sakām svētību, robeža starp to, kas mums ir slikts, un to, kas jums ir labs, kļūst netveramāka. Kad sāc svētīt, tu pārstāj domāt, ka esi pietiekami gudrs, lai vienmēr spētu atšķirt vienu no otra. Divi pilnīgi atšķirīgi notikumi var būt līdzīgāki nekā mēs domājam. Dzīvojot ar kādu no tiem ļoti ilgi, mēs, iespējams, atklāsim, ka neviens no tiem nav ne tik slikts un ne tik labs, kā mums sākumā šķita. Svētība apklāj mūsu nezināšanu un iedēsta mūsu ziņkāri.

Kā sākt svētīt? Tagad vasarā, varbūt - ja jums patīk staigāt - esat staigājuši gar jūru. Kādreiz smiltīs var pamanīt dažādus visai interesanta izskata kociņus, kurus viļņi ir gludinājuši un jūra izsviedusi krastā. Sāciet ar šiem kociņiem. Pievērsiet uzmanību vienam no tiem. Kas tas ir? Vai jūs paši esat to izgatavojuši? Nē, kociņam ir savs stāsts. Varbūt lai izrādītu šim kociņam cieņu, sākumā būtu vērts noskaidrot, no kāda koka tas cēlies. Cik ilgi viņš ir gulējis smiltīs? Izmests no jūras iepriekšējā naktī vai tomēr jau kādu laiku ir pavadījis gozējoties vējos? Lai kaut ko svētītu, ir svarīgi redzēt to tādu, kāds tas ir. Kas bija šīs kociņš, pirms nonāca jūrā? Kaut kur un kaut kas viņš taču bija! Vai tā ir atlūza no kāda dzelmē nogrimuša kuģa? Vai no kādas kastes, kas pārslīdējusi pār bortu? Varbūt šis kociņš ir pārpeldējis jūru un nāk no kādas Zviedrijas piekrastē nolauztas priedes? Cik augstu varēja būt šī priede? Cik ilgi tā dzīvoja un ko ir redzējusi? Kā viņa auga? Kā no saules, zemes un lietus veidojas lielais koks, no kura ir šīs mazais kociņš? Nolieciet kociņu zemē. Lai viņš tur guļ un - tā kā neviens jūs nedzird -, jūs droši varat viņu svētīt.

“Svētīts, kociņ, ka esi!”

“Svētīts, kociņ, ka saule, lietus un zeme tevi veidoja!”

“Slavēts, esi Dievs, ka Tu man šo kociņu atklāji manā ceļā!”

Es tikai gribu teikt, ka svētīt var ikviens.

Pēc Barbaras Braunas Teilores grāmatas “An Altar in the World” (Altāris pasaulē) motīva

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Fotogrāfija no unsplash.com

Atpakaļ