Stikls

 

            Kad bērnībā vairākas reizes ārstējos slimnīcā, gulēju devītajā stāvā pie loga. No vienas puses palāta, aiz durvīm nodaļas garais gaitenis, nesaprotami trokšņi, biedējošas smaržas, cilvēki baltos virsvalkos, kas piepeši uzrodas un pazūd. Bet no otras loga stikls un neaptverams plašums līdz pat apvārsnim. Toreiz - citādāk kā tagad - vecāki nodaļā ieiet nedrīkstēja. Vienīgais pavediens ar mājām un pasauli, bez kuras tolaik nespēju iztēlotioes savu eksistenci, bija ikdienas paciņas ar gardumiem, kuras vecāki varēja nodot. Visvairāk atceros ābolu sulu un biezpienmaizes. Ļoti pārdzīvoju šo cietumam līdzīgo izolāciju no visa, kas līdz tam bija mana dzīve. Vienīgais mierinājums bija logs.

            Kad paslējos gultā sēdus, pie pamales varēju saskatīt gaišus daudzdzīvokļu māju korpusus. Toreiz domāju, ka redzu Purvciema jaunuzcelto māju augstceltnes, uz kurām nesen kā bijām pārvākušies. Tagad pārdomājot slimnīcas - toreiz “jaunā”- korpusa novietojumu, saprotu, ka, visticamākais, redzēju Pārdaugavas zaļo koku klājumu un tālumā Imantu. Cauri loga stiklam es redzēju pasauli, uz kuru tiecās mana sirds, par kuru domāju dienu un nakti, mijoties bērna cerībai un bailēm, ka šī neizturamība var nekad vairs nebeigties.

            Varbūt arī jūs bieži stāvat pie slimnīcas loga, lūkojoties tur, ārā. Piespieduši degunu pie stikla, kas sadalījis jūsu dzīvi un pasauli divās daļās vai pusēs, cerībām mijoties ar bailēm. Lūkojoties vairs tikai cauri stiklam dzīvē, kāda tā varēja būt. Gaidot, sagaidot, ilgojoties - tikt prom, aiziet, aizbēgt, palikt, cīnīties, padoties, uzvarēt.

            Stikls rodas no kvarca smiltīm un sodas, krīta un citām vielām. Tās kausējot un strauji atdzesējot, tas dzimst – kā viens veselums, kurā vairs nevar pamanīt atsevišķos smilšu graudus, kuri tur neredzami ir un satur visu stiklu kopā. Stikls - daudzas atsevišķas un dažādas daļiņas, kuras kopā izgājušas cauri transformācijai, kuras rezultātā rodas veselums – caurspīdīgs, bet ļoti izturīgs. Tāds, kas tikpat kā nemaz nenodilst, ļoti gluds, patīkams, vienmērīgs, līdzens.

            Varbūt skatoties cauri loga stiklam, mēs skatāmies tajā, par ko veidojas tagad mūsu dzīve, kad tā iet cauri šī brīža “karstumam” un “aukstumam”, “kausēšana” un “atdzišanai”? Piespieduši degunu stiklam, esam piespiedušies cerībai, ka šodienas sāpes, ciešanas, bailes un tām līdzās esošais mūsu katra vārgais, bet ļoti sīkstais dzīvesspēks veido kādu jaunu pasauli mūsos, kas būs atšķirīga no iepriekšējās. Dzīvi, kas būs ļoti izturīga un nenodilstoša un reizē tik trausla, ka jebkurš to varēs ieplēst – kā stiklu. Trausla, jo dzidra, caurredzama, ar milzīgu apvārsni un plašumu, ar nepatveramu potenciālu.

            Viss skaistais un mūžīgais ir trausls. Senie cilvēki, kuri zināja, cik pūļu jāiegulda, lai izveidotos dzidrs stikls, to bieži uzskatīja par nākotnes metaforu. Tagad dzīve ir smaga, necaurredzama, apsūbējusi, saplaisājusi, bet reiz tā būs - kā dzidrs stikls, pērle uz pērles, zelts pie zelta.

            Vai tāda būs arī mūsu dzīve? To mēs nezinam un neviens nevar mums to apsolīt. Bet mēs varam turpināt skatīties ārā pa logu un zināt, kā visi mazie fragmentiņi, kuros izjukusi mūsu dzīve, ir Kāda rokās, kurās tie iztur visu “karstumu” un “aukstumu”, cauri kuram realitāte mūs ved. Un rodas kaut kas stiklam līdzīgs. Tikpat kā neredzams, bet izturīgs. Kaut kas neredzams mūsos, kāds spēks, kāds redzīgums, kāda nenodilstība.

            Viss smagums pārvērtīsies. Tas varbūt nekļūs vieglāks. Bet būs kā stikls - tam cauri skatoties es redzēšu to, ko citādi nekad neieraudzītu, nesaprastu, neapjaustu. Un man nebūs tas jātur vai jānes. Tas turēsies pats, stingri iestiprināts manas dzīves ēkā.

 

  Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

           

Atpakaļ