Stikla lauskas

            Dažkārt ir sajūta, ka rokās ir stikla lauskas. Tik ļoti asi duras ikdiena, notikumi, negaidīti dzīves pagriezieni, ka gribās to visu izmest no rokām, aizslaucīt projām, taču tas nav iespējams. Ne tāpēc, ka nebūtu spēka, bet gan tāpēc, ka tās ir lauskas, kurās saplīsuši mūsu sapņi, priekšstati par to, kā būs un kā vajadzētu būt, un kā citiem ir. Tās ir lauskas, kurās - kā mums nereti šķiet - saplīsušas mūsu bērnu iespējamas dzīves, visas alternatīvas, kuras bija spēkā, kamēr mums vēl bija spēka. Tās ir bezgalīgi skaista mākslas darba lauskas, kuru vairs nav iespējams atjaunot iepriekšējā normalitātē.  Tagad atliek tikai vai nu pašiem sākt plīst un drupt, vai nocietināties kā papēža ādai, vai arī - stāties pretī tam trauslumam, kas sabira lauskās.

            Rokās dzeļ, tās asiņo, sirds asiņo, jo ciešāk spied, jo dziļāk lauskas iegriežas miesā, bet atlaist un izmest tās arī nav iespējams, tik dārgas ir šīs lauskas. Jo kaut kas bezgalīgi skaists ir saplīsis, sabiris lauskās. Un tur nav citu alternatīvu kā tikai palikt ar šīm lauskām, tās izturēt, palikt, kad ir tik grūti. Jēzus vienā evaņģēlija stāstā teica, ka ticīgie turēs rokās čūskas un tās viņiem nekaitēs. Nezinu, par kādiem ticīgiem viņš runāja, bet lauskas var izturēt tikai dzīves ticīgie, uzticīgie dzīvei, rītdienai, nākotnei, pārmaiņām, kas vēl nav, bet tikai vēl būs. Turot šīs lauskas rokās, pamazām kaut kas mainās. Tās no lauskām lēnām kļūst par stikla gabaliņiem, kuri beigās ierakstās un ielodējas lielajā vitrāžā, ierakstās lielajā Dzīvestāstā.

            Vai man ir kaut mazliet spēka mīlēt šīs lauskas?

            Jo vai nav tā, ka tieši no mīlestības tās mainās - nevis beigās kā lauskas nonākot atkritumu kastē, kur visādu lausku pilns, bet kā skaisti stikla gabaliņi un krāsu kvadrātiņi lielajā vitrāžā? Varbūt patiešām tikai no mīlestības ir atkarīgs, kur arī mēs paši viens otru un savas dzīves daļas redzam un gribam redzēt - miskastē vai vitrāžā.

            Visiem un visam ir jānonāk vitrāžā. Jo visi ir viens otra daļa un atrodas attiecībās viens ar otru. Kā stikla gabaliņi vitrāžā. Lai viss nonāk tur.

            Mēs visi esam joprojām mazas lauskas. Spējam viens otru ievainot. Vēl jūtamies bieži tik neiederīgi. Bet ir arī kādas Rokas, kurās mēs esam. Tās mūs iztur. Un lauskas šajās rokās nav saspiestas un apspiestas, bet elpo un top - par stikla gabaliņiem lielajai vitrāžai, līdz ieguldās un ielodējas tajā, no kura nekas un neviens to vairs nevar izraut laukā.

 

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: momenti.lv

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

 

Atpakaļ