Starp Mazirbi un Košragu

            Ja kādreiz būsit ceļā no Mazirbes uz Košragu, ejot cauri sasalt sākušajam mežam, tad turieties gar retajām mājām meža malas kreisajā pusē. Un pēc kāda kilometra vai pāris gājuma jūs nonāksit brīnumainā vietā. Nokritušo rudens lapu vidū atklāsies neliels dīķītis un pie tā pagājušā gadsimtā taisīts - it kā no kāda smalka Vērmanes dārza te atvests - neparasts soliņš. Kad esam tajā pusē, mēs parasti uz šī soliņa apsēžamies, lai apēstu ceļam sarūpētās maizītes un iedzertu kafiju no termosa.

            Tu esi pilnīgi klusā mežā, kaut kur tālumā šalc jūra, dīķis ir pilnīgi mierīgs, un visa tā vidū - kā Narnijas hronikā cauri skapim iznākot meža vidū bija laterna - te tieši tāds pats ir šīs Vērmanes dārza soliņš. Vai esmu nonācis citā pasaulē? Vai te tūdaļ neiešņāksies tuvumā mazbānītis, aicinādams mani doties uz Ventspili? Vai no tuvējām mājām neparādīsies atpūtnieki augstām mežģīnotām cepurēm? Tomēr, nē, soliņš jau ir vecs - visu ko dzīvē redzējis - droši vien mazbānīti un atpūtniekus, bet tagad - nolikts te. Kas tajā nāk pasēdēt?

            Pasēdēt. Lūk, mums katram dienā ir jāatrod laiks kaut kur pasēdēt. Lai gan mūsdienās soliņi nav tik populāri kā agrāk, tomēr pasēdēt vaig. Ne tikai lai atpūtinātu kājas vai atvilktu elpu. Pasēdēt nozīmē arī apstāties.

            Adventes laikā - tā vēstī kāds stāsts man nozīmīgā grāmatā, Bībelē, - ceļu pie Glābēja bija sākuši “gudri vīri no Austrumu zemes”. Jūs noteikti atceraties viņus no dažādām bildēm, kurās viņi tēloti sēžam kamieļos, ietērpti tipiskos austrumnieku tērpos, nedaudz līdzīgi vecajam Hotābičam no manas bērnības grāmatas, zvārodamies sekodami zvaigznei, kas viņus vada. Nezinu, no kurienes viņi gāja un cik ilgi, bet skaidrs ir viens, ka bez apsēšanās un pasēdēšanas pie Glābēja, Kristus bērna, netiktu pat viņi.

            Bet varbūt tikai apsēžoties nevis skrienot, pasēdot nevis mētājoties uz visām pusēm, var nonākt pie kādas brīnumainas iekšējas sajūtas. Tu esi mīlēts, pieņemts, atrasts un glābts. Nekas un neviens tevi nesoda, realitāte nav uz tevi aizvainojusies. Dievs par tevi rūpējas, gādā un tevi lolo. Dievs ir pilnīgi visā, kas ir skaists, patiess un labs. Bet arī to, kas ļauns, melīgs un baigs - arī to Viņš nav pametis savā vaļā, bet ir tajā - kā tāda ūdens stīdziņa, kas laužas cauri cietai klintij. Dievs ir visā, kas ir, lai kāds tas būtu, tikai katrā citādāks, katrā atšķirīgs. Kaut kur kā saules gaisma, kaut kur kā mēness stars, kaut kur kā ūdens stīdziņa, kura no ārpuses nav redzama un neviens pat nenojauš, kur tā ir. Dievs ir tur, kur satiekas pretrunas, Dievs ir visur un visā, un vairāk nekā viss visur ir. Viņš ir uzticamais līdzgaitnieks, līdzi kāpējs, līdzi gājējs, ar kuru kopā mēs nekad savā dzīves ceļojumā neesam vieni - ar mums kopā katrā sekundē. Jo nav tādu sekunžu mūsu dzīvē, kur mēs būtu palikuši bez. Un tad tu sajūti, ka atkal kāda sašķeltība, kura šķeļ manu dzīvi, ir pārvarēta. Kādas bailes pazudušas. Kāda tumsa atkāpusies.

            Bet varbūt man grūti un neiespējami domāt par to, ko citi sauc par Dievu. Varbūt tā bilde, kas manā galvā rodas, kad šo vārdu dzirdu, man vairs nepalīdz vai mani vēl neatvieglina. Tas var tā būt un arī man ir bijis. Tad es vienkārši apsēdīšos un pasēdēšu. Es nedomāšu. Es zināšu, ka ir kaut kas Vairāk par visām bildēm manā galvā. Un tagad, kad viss ir auksts un grimst sniegā, es zināšu - tur lejā, dziļumā, saknēs ir dzīvība. Mīlestība. Miers. Cerība. Es apsēdīšos un paklausīšos, ko man čukst šie lielie Dziļumi. Un tie čukst - tos var sadzirdēt pat sēžot uz soliņa slimnīcas gaitenī un esot ceļā starp Mazirbi un Košragu.

 

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

 

Foto: Linards Rozentāls

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ