Sapņu ķērājs

            Kad atvērtajā logā ieskrien vēja brāzma, virs gultas sakustas sapņu ķērājs. Mirkli pašūpojies tas norimst. Bet istabā vēl brīdi jūtama svaigā gaisa elpa. Kad līdzās man saldi iemidzis un izstiepies kā ūdelīte sapņo Muris, viņš dažkārt redz sliktus sapņus. Mura ūsas sāk raustīties, ķepiņas trīcēt, viņš pats - klusām vaimanāt. Tad es viņu glaudu, mierinu, līdz sliktais sapnis pāriet, un viņš atkal nekustīgi, acis ar ķepām aizklājis guļ. Tad es esmu viņam bijis sapņu ķērājs.

            Kā izķert mūsu pašu sliktos sapņos? To - kad esam nonākuši krīzē un neziņā, kad saslimis kāds, kuru mēs mīlam, kad daudz kas, iespējams, vairs nekad nebūs tāds kā iepriekš, bet pārējais būs savādāks - nav mazums. Sliktie sapņi, no kuriem mostamies naktīs, kuri mums rēgojas dienās, kad sāk šķist - visa dzīve ir kļuvusi par sliktu sapni.

            Kā sliktos sapņus izķert, bet labos apķert? Ļaut, lai tie apķer arī mūs, ļaut, lai sākam elpot rītdienas cerības svaigo gaisu. Varbūt tikai tad, kad - līdzās visiem sliktajiem un biedējošajām iespējām, tomēr atrodam katrs - kaut vienu - ļoti labu sapni, par ko sapņot, uz ko cerēt, par ko domāt - un stingri apķerties tam apkārt. Un neatlaist, līdz tas nav piepildījies.

            Kad mums katram ir tāds - vismaz viens labs sapnis, tas izķer arī sliktos. Izrādās, sapņi ķer sapņus. Līdzīgais dziedina ar līdzīgo. Pavisam mazs sapnis, kurš ir ļoti labs, var aiztrenkt lielu tumsu un lielais bailes.

            Un tad es vēl domāju - tāds slikto sapņu izķērājs un labo apķērējs ir Dievs. Jo Viņam par mums katru ir ļoti labs un liels sapnis. Tas gan var būt nedaudz citādāks kā mums pašiem. Taču ar Viņa sapņiem ir daudz labāk nekā ar mūsējie. Dieva sapņi piepildās.

            Jo viss ir Dieva rokās. Tas nenozīmē - labāk pasargāts, drošāk nosargāts. Tas nav kādas pasīvas un nekustīgas rokas, kurās viss paliek tāds, kāds tas ir. Es domāju, ka Dieva rokas ir tādas, kas mūs nevis tikai vienkārši tur, bet arī veido - rokas, kas no mums un caur mums vienmēr kaut ko rada. Tās ir kā podnieka rokas, kas veido no māla brīnumainu trauku. Mēs esam guldīti tajā, kas mūs bezgalīgi un mūžīgi veido. To nozīmē - ka esam Dieva rokās. Ne viss, kas Dieva rokās ir un top, ir ļoti labs. Tas māls kādā brīdī var būt arī ļoti tumšs un raupjš. Jo cilvēki ir kā cilvēki, lietas ir kā lietas, notikumi kā notikumi. Šajā lielajā katra mūsu dzīves norises un radīšamnas procesā notiek viss kaut kas. Bet tā kā viss joprojām ir Dieva kā podnieka rokās, šie tumsas, netaisnības, bēdu, ļaunuma stāvokļi un periodi var mainīties, pāriet un pārvērsties. Tie nekad nav paliekoši, jo viss visu laiku top, viss var tapt jauns, viss var būt citādāk, jo Lielā Podnieka ripa griežas un neviens no mums nekad nevar izkrist laukā no tā, kas Dieva rokas ir.

            Šodien es apķeršos apkārt savam labajam sapnim par to cilvēku, kuru es mīlu, un neatlaidīšos no šī sapņa, iekams nesajutīšu, kā tas - par spīti visam - tomēr īstenojas.

 

 Autors: Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Foto: unsplash.com

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros

 

 

Atpakaļ