Rūsa un tauriņi

        Dosimies pārgājienā. Dažkārt ir labi iziet no tā, kas pārāk mūs piesaista un kam esam piesaistīti. Vienmēr ir kāda pusstunda, kad varam iziet. Dosimies nelielā pārgājienā. Vispirms tiksim cauri slimnīcas aizmugurei, kura iegrimusi vējā šalkojošos kokos. Tur ir dažādas taciņas, bet viena no tām ved uz nelieliem vārtiņiem Indriķa un Olīvu ielas stūrī. Tālāk iesim uz priekšu, kur iela gar dzelzceļu met nelielu līkumu. Pirms vairākiem gadiem ielas labajā pusē stāvošās iedzeltenas mājas otrajā stāvā vasaras karstumā vienmēr bija atvērts viens logs, kurā gulēja suns. Viņš bija ļoti viltīgs. Nogaidījis, kad esat viņam tieši apakšā, viņš dobji ierējās, iekšēji gavilēdams par to, kā jūs satrūkāties. Bet nu suņa jau pāris gadus kā nav un nav arī vairs jābaidās. Soļojiet droši tālāk, garām vecai koka mājai ar skaistu verandu, kur bieži tiek laistīts dārzs. Ja aiztaisiet acis, liekas blakus burbuļo mazs strautiņš. Drīz vien skatam paveras Lutera baznīcas tornis. Uz turieni arī ved mūsu ceļš.

            Paverot nedaudz smagos, čīkstošos metāla vārtiņus pretī baznīcas kāpnēm, paskatieties pa labi. Nekāpiet pa kāpnēm. Kāpnēm būs savs laiks. Labajā pusē jūs redzat sarkanīgi brūnganu postamentu. No tālienes vēl nevar saprast, kas tas ir. Tāpat kā tas, kas dzīvē vissvarīgākais, arī tas no tālienes nav redzams. Tikai pieejot tuvāk, atklājas tā vārds, nozīme, dzīve, nākotne. Pieejot postamentam tuvāk atklājas, ka tas ir sarūsējis. To visu ir pārņēmusi rūsa. Nav nevienas vietas, ko tā nebūtu skārusi. Tā tas notiek ar dzīvi. Tā nekad vairs nav kāda agrāk. To visu pārņem bailes, neziņa, arī bēdas, kādam arī zaudējums, bet visiem ieplaisājušas vai pat sagrautas cerības un neizsapņoti sapņi. To visu, protams, var ar kaut ko špaktelēt ciet, nokrāsot gludu, izlikties, ka viss kā jauns, taču velti. Rūsa agri vai vēlu atkal izsitīsies cauri. Dzīve kļūst raupja, to pat var sajust ar plaukstām pārlaižot pāri. Tā nekustīgi guļ. To nevar glābt nekādi špakteļi un plāksteri. Taču pieejot vēl tuvāk, atklājas, ka rūsa nav vienīgā, kas pārņēmusi šo postamentu. Uz tā, stingri uz visām četrām balstoties un spārniem piepalīdzot, uz palikšanu iekārtojušies tauriņi. No kāda nerūsējoša materiāla. Tie ir gluži vai apsēduši tavu sarūsējušo dzīvi. Viņi ir kā iemieti, kā iestiguši rūsas pārņemtajā pamatnē. Un netiek prom, lai kā vēlētos. Kā gaisā sastingušas bites, kuras zuzēdamas pieplakušas nektāram. Taču kādu laiku pastāvot un vērojot, piepeši atklājas tauriņu patiesais nodoms. Tie ceļ tavu sarūsējošo dzīvi augšup. Tāpēc to tik daudz. Tāpēc tie tik spēcīgi. Viņi ceļ tavu dzīvi augšup. Lai arī postaments stāv uz zemes koku ieskauts, tikpat labi tas varētu lidināties pāri māju jumtiem. Tauriņi to nestu tur, kur tie vēlas. Tādas ir visas sarūsējušās dzīves. Tauriņu nestas augšup.

            Kas šī par dīvainu vietu?

            Tas ir Dvēseļu dārzs. Piemiņas vieta nedzīvi dzimušiem bērniem. Taču tās vēsts aizvijas arī līdz mums. Kad kaut kas dzīvē vairs nav tā dzīvs kā bija agrāk, kad ir pamiruši sapņi, bailes sastingusi nākotne, viss sāk rūsēt. Un tad - kādā rītā - tu sastopi tauriņus, kas ceļ arī šādu tavu dzīvi augšup.

            Tā ir vēsts, ka viss, varbūt tiešām pilnīgi viss, ir tagad sarūsējis. Nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Dzīvē ienākusi rūsa. Var ar to cīnīties, var arī to vienkārši pieņemt. Un dzīvē ir ienākuši taureņi. Dzīvei izauguši kādi negaidīti spārni.

            Smagums ir pievilinājies sev tauriņus. Un ceļu, kas vairāk ved augšup nekā lejup. Tur mijas smagums un vieglums, rūsa un spārni, asaras un smaids.

            Un vēl - ja gandrīz vai nometamies garšļaukus - rūsas pārņemtā postamenta sānā pamanam mazus burtiņus. Tur kaut kas ir rakstīts. Var izlasīt to, kas tur rakstīts. Bet var arī meklēt to, ko varbūt vēl tikai raksta - Tavs bērns. Viņš - mazais burtiņš Dieva dzīvības grāmatā - noteikti tev kaut ko raksta. Pat, ja nemāk rakstīt, viņš raksta.

            Rūsa un tauriņi.

            Un beigās viss ir savā vietā, tā, kā jābūt un logā iespīd saule.

            Pusstunda pagājusi.

            Ir sākusies jauna diena.

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

 

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ