Priecājieties!

          Vai jūs atceraties, kad pēdējo reizi jūs bija pārņēmis prieks? Tāds, ko piedzīvo bērni, kad viņi lēkā pa peļķēm vai izkrāso savu seju ar lūpu krāsu. Ja nevarat atrast šādu prieku jūsu pēdējā laika vēsturē, atcerieties bērnību. Kaut kādus skaistus brīžus, kuros jūs kaut ko darījāt un par ko jūs nekaunējāties, un ko jūs pēc tam nenožēlojāt - lai kas tas būtu. Kad bijāt prieka pārņemti.

          Man šāds prieks saistās ar rīta dzestrumu vasaras rītā, kad visa diena priekšā un tu nezini vēl, ko tā nesīs. Ar uzkāpšanu uz saliekamā velosipēda, iziešanas cauri šaurajiem sētas vārtiņiem un nokļūšanas uz trotuāra. Un tikai tad, kad tu sāc braukt, tu izdomā, kur. Tu vari jebkur un tu minies tur, jebkur.

          Šo prieka izjūtu mēs nereti kaut kur pazaudējam. Mēs minamies, taču ļoti nopietnu, pat traģisku dzīves izjūtu. Un nevis jebkur, bet tikai tur, kur zinām, kur jau esam bijuši, kursējam pa noteiktu maršrutu. Nereti nonākam pie dzīves pārliecības, ka nav jau par ko priecāties. Un, ja vēl dzīve mūs aizvirza kādās grūtāk izturamās pieredzēs, tad vēl jo vairāk.

          Viduslaikos viena no - kā mēs to šodien nosauktu - garīgajām praksēm bija izveidot savu Kristus bērnu. Tā bija ilga un pacietīga noņemšanās - izgreznot, izpušķot, apģērbt, ietērpt savu Kristus bērnu. Kādā Rostokas klosterī, piemēram, ir saglabājies šāds, 400 gadus vecs, Kristus bērns.

          Smieklu pilns, priecīgs stāv mazais bērns tādā pozā kā nereti ikonās attēlo jau pieaugušo Kristu nopietnu seju - Pasaules Pestītāju, Salvator Mundi. Bet šajā Kristus bērna no nopietnības nav ne vēsts. Šķelmīgi viņš lūkojas pasaulē, vienā rokā satvēris zemeslodi, bet otras rokas pirkstus izstiepis ikonogrāfijā pazīstamajā svētības žestā. Uz galvas viņš sev uzmaucis kroni, kas acīmredzami vismaz divreiz tam pa lielu, ko arī, kā izskatās, tiešām kāds bērns sameistarojis, salikdams tajā visu, kas pie rokas bija - kā bērni to dara, piemēram, labā nodomā jaucot pankūku mīklā visu, kas garšīgs un labs. Apģērbies viņš ir garā, zilā, ar samtu granātābolu krāsā izrotātā mantelī ar pērļainām malām, bet ap kaklu sev aplicis daudzkārt par lielu lūgšanu krelli no koraļiem, pērlēm un zelta.

          Viduslaikos šādu Kristus bērnu apcerēšana un lūgšanās to priekšā, bija ierasta lieta ne tikai Ziemassvētkos, bet arī ikdienā. Tādā veidā pieaugušie, nopietnie cilvēki tuvojās bērnam, par kuriem tapt viņus bija aicinājis Kristus.

          Bībelē bieži ir lasāms aicinājums - priecājieties. Varbūt tāpēc, ka priecāties nav pašsaprotami, nav viegli. Viegli ir nepriecāties, saīgt, sabēdāties. Bet varbūt spēku mums varētu dot prieks, kuru apņemos meklēt. Jo kaut kur manī ir šāds bērns, škelmīgs, jestrs, priekpilns bērns.

          Varbūt ieši šis bērns var palīdzēt manam bērnam veseļoties! Nevarētu tā būt?

 

Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ