Perspektīva

           Es nezinu, kā jums, bet man šajā gadā ir zudis daudz kas no tās perspektīvas, no kuras dzīvoju agrāk. Tas, kas šajā gadā ir noticis un joprojām notiek, atņem perspektīvu. Iztēlojos, ka arī jūsu dzīvēs tas tā varētu būt. Tas, kas ar jums notiek, atņem dzīvei tās līdzšinējo perspektīvu. Kad jaunībā, studiju gados strādāju Bērnu slimnīcā, nakts dežūru agrajās rīta stundās pirms visi vēl modās un vēl bija kluss, bieži stāvēju nodaļā pie loga un skatījos ārā. Taču tur skats atdūrās pret kokiem, lapām, pretējo nodaļu sienām. Lai arī skaņas no visām pusēm atnesa ziņu, ka pilsēta pamazām mostas, uzmanība atkal un atkal griezās atpakaļ - vai kāds nav pamodies, vai kāds kaut kur neraud, vai kāds mani nesauc, vai viss ir kārtībā, vai viss ir mierīgi.. Kad esi slimnīcā, kāda perspektīva katram priekšā?

            Varbūt jūs zināt, ka perspektīvu atklāja 15.gadsimtā Florences mākslinieki. Kopš tā laika mums šķiet, ka bez perspektīvas nevaram. Vienmēr vajag uz ko tiekties, uz ko fokusēties, uz ko saņemties, vienmēr dzīvē vajag to mazo punktiņu priekšā, kurā satiekas visi mūsu cerību stari. Ja ir telpa, ja ir dzīve, ja ir šodiena, tad vajag arī perspektīvu.

            Ko darīt tad, kad perspektīva zūd? Ko darīt, ja tā kļūst neskaidra? Ja skats sāk dubultoties asaru aizmiglots? Ko darīt, ja tai pretī nostājās citas, daudz varenākās perspektīvas, kuras neesam izvēlējušies mēs?

            Bet varbūt nemaz nav tā, ka viss, kas mums vajadzīgs, slēpjas tajā punktiņā pie apvāršņa, kur satiekas mūsu sapņi, vēlmes, nodomi, cerības? Varbūt šāds punktiņš ir tikai iedoma? Mūsu pašu radīts mierinājums? Varbūt - kā saka filozofs Žans Gebsers - mums ir jāpārvar šis vienas, centrālās dzīves perspektīvas vilinājums un jāļaujas kādai daudz lielākai dzīves virsdimensijai?

            Ir kāds Pablo Pikaso zīmējums, kurā redzam cilvēku, kas attēlots no visām pusēm vienlaikus, it kā kopumā - no priekšas, no sāniem, no muguras vienlaikus. Visi aspekti redzami, visas puses uzreiz. Tikai jāieskatās.

            Kad dzīvi ieliekam kādā perspektīvā, viss ir vienkārši. Uzmet aci un viss skaidrs, kur tiecas skats. Bet realitāte sastāv no tik daudzām perspektīvām. Mēs, cilvēki, bieži gribam vienu no perspektīvām izcelt, iemūžināt, dogmatizēt. Taču visa patiesība nekad nevar sastāvēt tikai no vienas perspektīvas. Visa patiesība par mani un tevi, par tiem, kas veseli un tiem, kas slimi. Par tiem, kas dzīvo un par tiem, kas mirst.

            Kādreiz ilgi bez perspektīvas jādzīvo. Bieži tas ir tik neizturami. Taču cilvēka dzīve ir kas daudz, daudz vairāk nekā tikai vienā perspektīvā uzzīmēts ceļš. Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz dažādu perspektīvu var būt. Tās izliecas un mainās, tās satiekas un savijās.

            Katram cilvēkam ir sava perspektīva. Katram - lielam, bet arī ļoti mazam. Tā rodas dzīvojot. Tā nevienam nav priekšā uzrakstīta. To nevar atrast un tad visos laikos pie tās turēties. Tā ir dzīva kā pati dzīve. Tāpēc katrs cilvēks vienmēr ir ļoti perspektīvs. Kad iezaigojas visas iespējamās, cauri cilvēkam sāk starot mūžīgais.

            Tikai jāieskatās.

            Kad patiesi otrā ieskatāmies, ieraugam cilvēka lielo perspektīvu - to, cik cilvēks perspektīvs un kāds apvārsnis viņā slēpjas - arī aiz tās apvāršņa līnijas, līdz kurai otrā kaut ko redzam.

 

 Autors: Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Foto: unsplash.com

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros

 

Atpakaļ