Neiespējami vai iespējami

Iespējams, kādi no jums ir dzirdējuši stāstu par to, ka Jēzus ar piecām maizēm un divām zivīm paēdina piecus tūkstošus cilvēkus. Šis stāsts ir atrodams Bībelē, kurā tas nav vienīgais, kas izklausās kā pasaka - tik neiespējamas lietas tas vēstī. Bet es gribu ņemt šo stāstu nopietni. Un nopietni ņemot, tūkstošiem cilvēku nebūs paēduši ar piecām tostermaizes šķēlēm un divām žāvētām siļķēm. Pat man vienam ar to varbūt pat būtu par maz, ja es būtu ļoti izsalcis. Jo šis stāsts nav par maizēm un zivīm, bet par to, kas patiešām ir vajadzīgs, lai mēs izdzīvotu šo dienu, kad tas šķiet tikpat kā neiespējami. Lai mēs ne tikai šo dienu kaut kā izvilktu un nodzīvotu, bet izdzīvotu kā dienu, kurai tomēr ir kaut kāda jēga un nozīme.

Stāsts vēstī, ka Jēzus izsalkušajiem pieciem tūkstošiem cilvēkiem ir jautājis -  bet, kas jums pašiem ir? Vai tiešām jums nekā nav, pilnīgi nekā? Tad - pēc zināmas pauzes - esot priekšā iznācis kāds zēns un teicis - man ir piecas maizes un divas zivis. Bet daži teica - kas tas ir pieciem tūkstošiem cilvēku? Tad Jēzus tās devis cilvēkiem, tie padevuši tālāk, līdz visi bija paēduši tā, ka pāri palika vēl 12 grozi ar neapēstajiem maizes gabaliem.

Bet šis stāsts nav par pilniem vēderiem, bet par cerības pilnu sirdi.

Es to lasu tā - visam lielajam cilvēku pūlim, kas bija izsīkuši un dzīves noguruši, sanīkuši un spēku pazaudējuši, tika jautāts - vai tiešām nevienam no jums nekā nav? Nevienam nav cerības, nevienam spēka, nevienam iedvesmas vai prieka? Iestājās zināma pauze. Un izrādījās, ka pieciem cilvēkiem kaut kāda cerība ir, diviem ir nedaudz drosmes, un vēl diviem mazliet spēka, bet vēl pieciem kripatiņa prieka. Bet, vai ar to var pabarot piecus tūkstošus? Bet Jēzus teica - labs ir. Dodiet man. Un izdalīja ļaudīm. Bet tad, kad kāds paņēma viena cerību, viņam radās savējā. Kad kāds paņēma svešu drosmi, viņa paša drosme pacēla galvu. Kad kāds paņēma vienu iedvesmu, dzima nākamā. Un no piecām cerībām un diviem priekiem, no piecām iedvesmām un divām drosmēm “vilnis” sāka velties uz priekšu. Tas viss vairojās, tajā visā daloties, kā izrādījās. Un beigās visiem bija kāda cerība, spēks, drosme un prieks. Un vēl palika pāri 12 grozi - katram mēnesim savs - visam nākamajam gadam. 

Bībele vēstī nevis par to, kas nav iespējams, bet par to, kas ir iespējams. Un tas ir iespējams - ar to nelielo cerību, kas ir man, padalīties ar otru. To drosmes kripatiņu, kas man, iedot otram. Nepaturēt savu mazo iedvesmu tikai sev. Un prieku, ka šodien ir noticis kas labs, pastāstīt otram. Tas ir iespējams. To mēs katrs varam.
 

Autors: Linards Rozentāls,  Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns
Foto: momenti.lv

 

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros

Atpakaļ