Marta

            Nopietnajā žurnālā izlasītais rakstiņš par Timoteju man ienāca prātā, kad iepazinu Martu. Nav svarīgi, kā un kad. Runājos ar Martas mammu un sapratu, ka Martas dzīve ir tikpat liels  paradokss kā Svētais Vakarēdiens. Marta tik daudz pateica neko nepasakot. Marta tik daudz izdarīja un vēl paveiks nākotnē neko nedarot. Viņa pārvērta ne tikai sev apkārt esošos cilvēkus, bet arī daudz ko no sabiedrības un laika, kurā dzīvoja. Neparastā draudzība, kas viņai bija ar šo pasauli, ir izdarījusi tik daudz, cik izdarīt nespētu neviens direktors, deputāts vai ministrs.

            Marta bija ar dažādiem attīstības traucējumiem. Taču tie viņai netraucēja būt kā vienam veselumam ar sevi - viņas ķermenis un dvēsele bija kā viens, tur nebija nekādas izlikšanās, viss bija tiešs un skaidrs, viņas āriene bija viņas iekšpasaule, un viņas iekšiene bija viņas āriene, viņa pati bija kā maize un vīns, kurā Kristus ir nedalāmi, neatšķirami klāt.

            Arī Marta ap sevi radīja draudzi - jo draudze ir tādi cilvēki, kuri ir savstarpēji saistīti. Cilvēki, kuri pieredz, ka tad, kad viens cieš, tad nav tāda, kurš paliktu tā neskarts. Vai arī, kad viens priecājas un lēkā pa istabu, tad neviens nevar palikt malā. Kad ir mielasts, tad visi ir pie galda. Un kad ir sāpes, tad visi tās cieš līdzi. Kad tu celies, tad piecel arī otru. Kad tu mazgājies, tad nomazgā arī otru. Kad tu ēd, tad paēdini arī otru. Katrs nes viens otra nastas, brūces un priekus. Tajā rakstā par Timoteju visi domāja, kā viņam pasniegt Vakarēdienu, bet reti, kurš aizdomājās, ka tieši Timotejs ir tas, kurš to viņiem visiem sniedz ik dienas.

            Šādu draudzi ap sevi pulcināja arī Marta. Vai, citiem vārdiem, tas, kas ap viņu radās, bija tūkstoškārt lielāka draudze nekā daža laba, kas tādā vārdā sevi sauc. Ap viņu radās tas, ko Jaunā Derībā saprot ar šo vārdu - draudze. Mēs domājam, kā Martu atvest uz baznīcu, kā atvest viņu uz draudzi, bet tas, ko viņa ap sevi radīja, kā reiz arī bija tas, uz kurieni gribēja viņu vest.

            Mēs gribējām palīdzēt Martai dzīvot, bet viņa ir palīdzējusi mums. Tas ir paradoksāli un tāda bija arī Martas dzīve - kā zivs, kas lido, kā skaņdarbs, kas klusē, kā glezna bez krāsām, bet varbūt kā krāsas bez gleznas. Viņa ir atstājusi nevis pabeigtu gleznu, kuru piekārt un godbijīgi aplūkot, bet neaptverami daudz krāsu, ar kurām kaut ko celt, dēstīt, radīt, mainīt un mums pašiem nekad vairs nebūt tādiem, kādi bijām sākumā.

            Mums visvairāk augt palīdz nevis semināri un grāmatas, skolotāji un gurū, bet cilvēki, kurus dzīve noliek mums priekšā un kuri mums jautā: “Vai tu mīli mani? Vai tu pieņem mani? Vai tu cieni mani? Vai es tev patīku?” Mēs tik daudz dzīvē tērējam laiku, lai radītu ap sevi impēriju, kuru mīlēs, pieņems, cienīs, atzīs un novērtēs, bet tad mēs satiekam cilvēku, kurš neko nevar radīt, bet var visu mainīt. Kurš vienkārši piespiež mums būt klātesošiem, dzirdīgiem, intuitīviem, piespiež piedalīties savā dzīvē. Mēs augam, kad piedalāmies viens otra dzīvē. Mēs topam glābti, kad piedalāmies viens otra dzīvē. Tur mēs apjaušam savas robežas un savu nabadzību, un savas patiesās vajadzības. “Vai es tev patīku, vai es tev varu uzticēties, vai es tev varu ticēt” - lūk, lielie mūsu dzīves kristību un iesvētību sakramentālie jautājumi, kurus mums nekad neuzdod pie altāra, bet kurus mums uzdod mūsu dzīves svētākie cilvēki. Tie, bez kuriem, mēs būtu kā skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.

 

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ