Laivu kapsēta

             Ir tādas kapsētas, kuras atdusas laivas. Savu mūžu pavadījušas vētrainos ūdeņos, tās tagad pamestas vienas grimt zemē starp jūrmalas priedēm un sapņot par mastiem, kādi tie tām varēja, bet tomēr nekad nevarēja būt. Nekad tās vairs neatgriezīsies jūrā. Vecie koki, skārda gabali un vairs nesaprotami atlūzumi, drātis un sūnas nekad vairs nesavienosies atkal dzīvā veidolā. Tā te tas paliks.

            Ja laivām ir kapsēta, tas nozīmē - tas, kurā tu sēdi un airē šodien, tas, kurā tu velci iekšā to, ko izdodas satvert, tas, ar ko tu dodies no vienas dienas uz otru, no šodienas uz nākotni - tas kādā brīdi var kļūt vairs nederīgs.

            Tas, kas tevi nes šodien, kādā dienā to vairs nespēs. Tāpat kā tas, kas tevi nesa pirms gadiem, tevi nespētu šodien. Tam, ko tu piedzīvo šodien, vairs neder tā vakardienas laiva. Tas tai par smagu. Es to domāju pavisam konkrēti. Slimības, ciešanu, sāpju, jaunu jautājumu un neesošu atbilžu smagumu katra laiva panest nevar. Vienā brīdī tajā sāk smelties ūdens, tā pārāk dziļi grimst dzīlēs, kuras tavā dzīvē sevi pieteikušas. Un bieži tā ir - tev liekas - grimsti pats, taču tā, kas grimst, ir tava laiva. Tad atstāj to.

            Un nebaidies meklēt jaunu laivu. Nebaidies izkāpt no vecās. Pārlec jebkurā citā, tikai negrimsti kopā ar to, kas vairs nevar tevi nest. Jo tas, kas nevar tevi nes, nevar arī tevi panest - jo tu esi mainījies, tu esi citādāks, vecās laivas saldie vārdi un sapņi vairs nepalīdz.

            Esi drosmīgs. Tā ir tava izdzīvošanas lieta - atrast, bet varbūt būvēt laivu, kurā tu neesi vairs tikai viens pats airētājs.

            Iedomājies.

            Tu redzi slimnīcu. Ja paskaties sev apkārt vai pa logu. Tur staigā cilvēki. Kaut kas brauc, kaut kas dīc. Visādas slimnīcas lietas. Kādi stāv rindās papīriem rokās. Citi jau iejutušies - kafejnīcas rindā. Paveras, aizveras durvis. Tad tev jāatkāpjas malā. Kaut ko dara, kaut kur iedur, kaut ko iedod. Visas šis slimnīcas lietas. Bet - iedomājies!

            Cauri visam tam iet laivas. Katram, kas šeit ilgāku laiku - ar laiku rodas laiva. Ir jāizkuģo cauri šim visam. Kā kādā citā dimensijā - cauri slimnīcai iet laivas. Kā kāda paralēla pasaule, kas iztur šīs vētras, kurās tu iekrampējies ar abām laivas malā. Iedomājies sevi esam stiprā laivā. Tās iepriekšējās - visas kapsētā. Tu esi laivā, kas var šo izturēt un panest. Un neesi viens. Šī nav tikai airu laiva. Tu neesi viens pats tās airētājs, šai laivai ir masts un buras. Cauri slimnīcai pūš kāds vējš. Gars. Neredzams, bet ļoti jūtams. Viņš pūš burās.

            Varbūt viss, ko vari - turi buru. Turies pie buras.

            Visgrūtākajā brīdī vienkārši iedomājies šo buru.

            Tajā uz priekšu tevi pūš vējš. Dzirdi to, kas skan no nākotnes. Atvēries tam, kas sagaida aiz durvīm un pagrieziena. Nākotne ir lielāka nekā pagātne.

 

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

 

Foto: https://my-travel-atlas.com/mazirbes-laivu-kapseta

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ