Jēga

            Mēs gribam laimīgi būt. Kādreiz pat pārāk. Taču laime ir tāds trausls stāvoklis. Varbūt laimīgam būt nemaz nav tik svarīgi? It īpaši tad, ja tiecamies laimi sajust, būt tādā laimīgā stāvoklī. Tas nāk un aiziet. Un atkal jāmeklē jauni un jauni laimīguma avoti. Mūsu dvēseles stāvokļi ir kā trausls stikls vai kā plāns ledus. Te tas ir un te vairs ne. Un, ja parāk uz tiem fiksējamies, tie neiztur - nedz mūs, nedz mūsu dzīves. Bet arī tāpēc, ka būt laimīgam vienmēr nozīmē justies ļoti pozitīvi. Taču dzīve ne vienmēr mums rezervē tur Švarcvaldes ķiršu kūku. Ja gribam meklēt to, kas palīdz dzīvot mums dzīvi arī ar visām tās tumšajām pusēm, varbūt labāk ir pārorientēties no laimes uz jēgu?

            Ja laimīgums ir gaistoša, nereti eiforiska, sajūta, tad jēga ir saskaņotības un iekšejas stabilitātes izjūta. Tā ir izjūta, ka ir vērts. Kā šī diena ir tā vērta, lai to dzīvotu. Kā tas, ko darām ir tā vērts, lai to darītu. Ka šī pasaule - beigu beigās - ir tā vērta, lai tajā būtu.

            Vienīgi - jēgu - nevar sajust. Tā nav taureņi vēderā. To es jūtu - nezinu - varbūt plecos? Kā dziļu, noturīgu elpu sevī? Kā kustību, kas man kustēties liek? Kā dziļu prieku, kas tevi sazemē ar realitāti? Varbūt tā.

            Jēgas pētnieki saka - to veido četras lietas. Koherence, nozīmīgums, orientēšanās, piederība.

            Par koherenci dēvē to iekšējo saskaņu, kas rodas, kad aptver, ka tas, ko dari un gribi sasniegt, saskan ar tavām iekšējām vērtībām, iekšējo izjūtu par to, kādu dzīvi vēlies dzīvot. Ja vēlies izkalt no akmens bluķa - kādu kaķi, statuju vai Zaļkalna cūku - tev vajag āmuru un kaltu. Te otas un krāsas nederēs. Bet, ja vēlies gleznot, krāsot, zīmēt - tad āmurs un kalts te nederēs. Saskanīgums.

            Nozīmīgums. Daudz no tā, ko dzīvē darām, ir svarīgi. Bet ne nozīmīgi. Aizpildīt nodokļu deklarāciju līdz noteiktam datumam ir svarīgi, bet.. Mums ir jādara pietiekami daudz nozīmīgu lietu, kurām mūsu acīs ir vērtība. Kas rezonē ar mums pašiem. Par ko liels gandarījums. Sajūta, ka bija vērts. Un tad mēs daudz ko varam.

            Tāpēc mums ir vajadzīga katram sava veida “bāka”, pēc kuras orientēties. Ja mēs zinām, ka kaut kas ir netaisnīgs, necilvēcisks, nepareizs, murgains un “pilnīgi garām”, tad mēs bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem spējam pret to nostāties, cīnīties, pretoties, pārkāpt likumus, pat iet un karot. Tad nav nekas, kas spētu mūs atturēt un samierināties. Tad mēs pārstājam tikai domāt par sevi un savu labumu un spējam atvērties, dalīties, pārfrāzējot Bībelē teikto, atdot savus džipus un izbrīvēt istabas savās mājās, kļūt vienkāršākiem un saprast, ka tikai kopā mēs kaut ko varam.

            Un tas rada šo īpašo piederības sajūtu, ka esam daļa no kā lielāka. Es vairs neesmu tikai “es”, bet arī “tu”. Un nav vairs “mēs” un “viņi”. Un piepeši rodas jauna veida vienotība, saliedētība. Līdzīgi kā - varbūt stāvot Dziesmu svētku estrādē ar visiem kopā, dziedot savā, bet tajā pašā laikā radot kopīgo, grandiozo, vēl tālu aiz Mežaparka dzirdamo skanējumu.

            Spēks jaunai dienai - noticēt, ka šī diena ir tā vērta, lai to dzīvotu. Kas tajā būs, mēs nezinam. Jo jēga rodas dzīvojot. Dienai uz priekšu ejot.

            Es ticu, ka manai dzīvei un šai dienai ir vērtība. Es neesmu šajā pasaulē nejauši. Es ticu, ka esmu Dieva bērns un ka man nav jābūt nekam vairāk par šo. Es ticu, ka esmu mīlēts bez nosacījumiem. Lūk, tā.

      

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

 

 Foto: unsplash.com

           

Atpakaļ