Iziešana

           Agrāk vai vēlāk no slimnīcas ir jādodas mājās. Taču, ja esi pavadījis tajā pietiekami ilgu laiku, ja esi ilgu laiku uzturējies ciešanu, neziņas, baiļu piesātinātā vidē, pie mājās došanās, pie iziešanas no slimnīcas ir jāpierod pamazām. Tas ir kā - kāpjot kalnā, kur gaiss kļūst arvien retinātāks, vai kāpjot no tā lejā, atgriežoties ierastajā pasaulē. Kad pēc ilgākas nošķirtības atgriežaties atpakaļ dzīvē, tas jādara uzmanīgi.

            Arī mājās iešanai vajadzīgs spēks.

            Kad savā bērnībā vairākas reizes atgriezos mājās no slimnīcā pavadītajām pāris nedēļām, mani visvairāk pārsteidza, cik ļoti šo padsimt dienu laikā mainījusies daba. Vai nu tas bija rudenī, kad koku lapas bija kļuvušas dzeltenas un gaiss dzestrāks, vai pavasarī, kur piepeši uzplaukušie ceriņi un gaiss pilnīgi vai sanēja gaidāmās vasaras priekšnojautā. Vai tiešām tas esmu es, kas to redzu? Tāda bija sajūta. Sapnis bija pārvērties īstenībā, kurai bija uzreiz grūti noticēt. Es vienmēr brīnījos, cik ļoti var mainīties pasaule, bet nenojautu, cik ļoti biju mainījies arī es.

            Ja esam piedzīvojuši ciešanas, un es ar to domāju ko tādu, kas uz laiku ir otrādi apgriezis tavu dzīvi, kur dzīve ir kādu brīdi karājusies kā mata galā, kur uz dienām, nedēļām vai mēnešiem esi sajuties kā mazā laiviņā liela, neaptverama okeāna vidū, tad atgriežoties mājās pienāk brīdis, kad tiešām nevaram saprast: kur mēs ņēmām spēku šo visu izturēt, kā varējām to panest, kā spējām to izciest?

            Kad atgriežamies mājās, mēs esam mainījušies. Varbūt ir atrasta jauna motivācija dzīvot. Varbūt ticība. Varbūt jauna jēga skumjām un bēdām dzīvē. Varbūt pavisam citādākām acīm tagad ir skatāmies ikdienā. Bet varbūt ir mazāk baiļu. Ja dzīvē ir noticis kas tāds un esi izturējis, izcietis, vairs nav daudz no kā baidīties.

            Daudziem mums tas ir jāapzinās. Slimnīcā pavadītais laiks ievada kādu pāreju dzīvē no viena dzīves posma uz otru. Atgriešanās mājās nereti ir nokļūšana dzīvē, kur vienas durvis ir aizvērušās, bet otras vēl nav atvērušās. Uzmanīgi, saudzīgi, neklūpot vienam pār otru, taustoties  mums ir jāvirzās pretī tam, ko ciešanu piesātinātā vidē pavadītais laiks mūsos ir pamodinājis. Katra cilvēka dzīve ir unikāla, nevienu dzīvi nevar salīdzināt ar citu. Arī ciešanas mums katram ir savas. Nevienam nav tādas pašas, neviens nevar tavējās tavā vietā izciest, neviens nevar tev tavējās noņemt. Katram savas ciešanas ir jāizcieš, jāizraud un jāiznes. Tās ir dzīves daļa.

            Arī, ja šķiet, ka vairs nav nekā daudz, ko no dzīves gaidīt. Bet varbūt ir kaut kas, ko tikai tu vari dzīvei, citiem cilvēkiem, šai pasaulei iedot. Kaut kas tāds, kas nav nevienam citam. Varbūt tikai tu vari izveidot šo puķu dobi, izrušināt no tās brīnumus? Varbūt tikai tu vari uzrakstīt šo stāstu? Varbūt tikai tu - rūpēties par šo mazo pasaules daļu, kas ir tava māja? Katram cilvēkam ir kas vienreizējs, unikāls, tikai viņam piemītošs, kas nosaka viņa dzīves jēgu.

            Mēs katrs esam neatkārtojams un neatkārtojams ir tas, ko mēs katrs varam.

            Kāpēc mēs esam.

            Tagad, mājās atgriežoties, to aptveram daudz, daudz skaidrāk.

 

Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Foto:momenti.lv

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ