Gada laiki

          Ja gribam zināt kāds gadalaiks ārā, tad atliek tikai paskatīties pa logu vai sajust to, sperot pirmo soļus svaigā gaisā. Par to vēstī putni slimnīcas kokos, saules atspīdums jumtos - tas ir tik nepārprotami, tik skaidri, kuram gan ienāktu prātā doma par to šaubīties?

          Taču ir iespējams tā, ka tu pat nemani, kā nomainās ziema ar pavasari, pavasaris ar vasaru. Ir iespējams tā, it kā tas notiktu kādā citā pasaulē. Manā bērnībā bija vajadzīgas tikai desmit dienas slimnīcā, iekšā, nepārtrauktajā “slimnīcas lietu” smaržā, graboņā, čaukstoņā, māsiņu un ārstu balsīs, guļot kaut kur liela korpusa pēdējos stāvos, lai pat nepamanītu, kas notiek ārpusē. Es iegāju slimnīcā pavasarī, bet atgriezos  no tās vasarā. Labi atceros šo pārsteigumu - pa kuru laiku, kurā brīdī ir sākusies vasara? Es pasauli atstāju vienā gadalaikā, bet atgriezos tajā pilnīgi citā. Un kādreiz jau arī nav laika pamanīt. Kā tādā paātrinātā filmā aiz loga mainās gadalaiki, it kā tur, ārā, ritētu viens laika ātrums, bet manī, iekšpusē, pavisam cits.

          Manī var būt auksta ziema, stindzinošas domas, sasalums, kas izplešas, kaut arī ārā vasara un jāsauļojas pludmalē. Un visa ārējā pasaule - ar visām pludmalēm - sastingusi kā leduspuķe logā. Manī var būt cerību modinošs pavasaris, atklājot, ka tajā, kas likās, ka nosalis, uzplaucis viens pumpurs. Kad uzzinu ko iepriecinošu, turu rokā kādu izrakstu vai rezultātu, tad manī var sākties pavasaris, kaut arī ārā vēl dziļa ziema. Un tad pat baisā aukstumā kopā sasalušais sniegs sāk likties kā neskaitāmi kopā savijušies sniegpulkstenīši. Vai arī rudens - kad aiz muguras garš ceļš, kad ir sajūta - ar to, kas bijis un pieredzēts, es tagad varu pārdzīvot visas ziemas, kas nāks manā dzīvē priekšā. Un, kaut arī apkārt vasaras kņada, es eju dziļi sevī smaidīgs, domīgs un lēns - kā kartupeļiem pilnu ķerru rudens laukā stumjot.

          Un ziniet, arī Vecāku mājā gadalaiki rit citādāk kā ārā, tur ziema neatnāk decembrī un pavasaris martā. Tur sniegs putina jūlijā un leduspuķes aizmiglo logu Jāņos, bet kādreiz viss sāk zelt un plaukt cerības piepildīts, kad ārā mežonīgs sals. Tur viss var notikt citādāk nekā izskatās.

          Jo Vecāku mājā - ticiet vai nē - ir vietas, kurās apsēžoties, apstājoties, ar kādu kopā vai vienam pašam, atklājas kāds brīnums. Vecāku mājā var tā būt, ka piepeši atklājas, ka tās iekšpusē ir kāds it kā pagrabs, lielāks par visu māju, kā tāds ēnains dārzs, kurā var atrast atvēsinošu veldzi, kad iekšā tev karstums, viss dedzina un neizturami svelmē.  Vecāku mājā var tā būt, ka piepeši atklājas, ka tās iekšpusē ir kāda it kā saules pielieta veranda, tāliem kokiem apmirdzēta, kurā ir mājīgi un silti, aizmidzinoši un droši, kad tev iekšā mūžīgs sasalums veidojas, kad viss ir dzīves aukstuma paralizēts.

          Tur, Vecāku mājā, vienmēr tās iekšpusē ir kāda cita māja, dārzs, lēnām takām pievīts mežs, kurā gadalaiki rīt citādāk nekā ārā un citādāk nekā tevī.

          Un kādreiz var laimēties to arī nobildēt.

          Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

          Fotogrāfiju kolāža -  Oksana Matvijenko, Vecāku mājas brīvprātīgā 

 

Atpakaļ