Es ticu uz Svēto Garu

40 dienās līdz Ziemsvētkiem

Izejot tepat cauri slimnīcas parkam un tad gar dzelzceļu mazliet uz leju, pie Torņakalna tiltiņa, atrodas Lutera baznīca. Tur es esmu mācītājs. Un - līdzās daudz kam citam - tagad, Adventa laikā pirms Ziemsvētkiem es katru dienu rakstu tādus mazus rakstiņus ar nosaukumu “40 dienās līdz Ziemassvētkiem”. Vairs jau nav tik daudz dienu, nu jau mazāk. Rakstiņus var izlasīt draudzes feisbukā un tīmekļa vietnē luteradraudze.lv. Varat paskatīties, varbūt kaut kas no tā jums noder. Taču rakstiņi nav par šo vai to, bet par diviem  svarīgākajiem baznīcā tekstiem, kurus daudzi cilvēki zina no galvas - Tēvreizes lūgšanu un Apustuļu ticības apliecību. Jo, redziet, nereti, kad viss ir pavisam drūmi, kad prāts sasalst un sirds sitās kā negudra vai kļūst nejūtīga, iznest mūs cauri tumšām ielejām var tas, ko zinām no galvas. To es varu pie sevis atkārtot un atkārtot, lēni vai ātri. Es varu lūgt un es varu ticēt - arī, ja neko vairs nesaprotu, ne uz ko vairs neceru, kad viss ir krustām šķērsām. Man nevajag nekādu lapiņu, nekādu ekrānu, nekādu runu - manī pašā ir kaut kas, kas man palīdz. Kas mani nes. Katrā ir.

Apustuļu ticības pašās beigās ir vārdi “Es ticu uz Svēto Garu”. Un man ienāca prātā, ka varu šo rakstiņu uzrakstīt arī jums. Tātad. Svētais Gars, kura nākšanu baznīcā svin Vasarsvētkos, vasaras sākumā. Vasara vēl tālu. Bet, vai arī Vasarsvētki?

Es ticu uz Svēto Garu.

Re, atkal ziemas vidū Vasarsvētki. Tomēr mazliet tā arī ir - Svētais Gars mūsu garīgā platuma grādos ir tāds, nu, nedaudz sasalis. Arī ticības apliecība tikai divos vārdos it kā nodrebinās - es ticu uz Svēto Garu. Un punkts. Nekādu komatu un kas tas ir, un ko tas nozīmē. Laikam pie Svētā Gara vajadzēs palikt vairākas dienas. Tas parādās jau pašā Bībeles sākumā, Radīšanas stāstos, patiesībā, ne “tas”, bet gan “tā”, jo ebrejiski “ruah” ir sieviešu dzimtē. Šī Dieva elpa un pūsma lidinājās virs haosa, no kura vajadzēja rasties visam, kas ir. Un tika iedvesta cilvēkā kā viņa dzīves enerģija, dzīves spēks. Tā rada spēku un iedvesmu, drosmi un varonību. Pravieši Vecā Derībā vēstī, ka Mesijam nākot šī enerģija izliesies visaptveroši pār visiem cilvēkiem. Ir skaidrs, ka Dieva Gars nav rezervēts tikai kādai garīgai elitei, bet visiem - sievietēm un vīriešiem, veciem un jauniem, augšām un apakšām. Un Vasarsvētkos šī enerģija - Jaunā Derībā aprakstīta šādā metaforā - nāk kā vētra un satricina namu, kurā apustuļi sēdēja, kā uguns mēles tā nāk pār visiem un ikvienu un visi sāk cits citu saprast it kā katrs runātu otra dzimtajā valodā. Viss, kas sasalis, atkūst, gaisā virmo saprašanās un sastapšanās jaunā līmenī. Bailes rimstas, skopulīgums izplēn, rodas idejas un jaunas domas - visas Jēzus īpašības it kā pāriet uz draudzi, ko nu pulcina kopā Augšāmceltais. Esat ko tādu kādreiz piedzīvojuši? Tādu enerģijas pieplūdumu, dāsnuma pārpilnību, nesatraukšanos par to, ko citi teiks un padomās.. Nu, tā, ka ziemā var bez cepures skriet, plikām kājām pa sniegu. Gan jau ka esat. Katrs cilvēks ir. Tik jāatceras. Jānotic. Ka ziemas vidū Vasarsvētki ir.

To novēlu arī jums.

Kaut vienu reizi Vasarsvētku sajūtu līdz Ziemsvētkiem piedzīvot.

 

 Autors: Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

Foto: momenti.lv

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ