Dāsnuma svētki

            Oktobrī ir Pļaujas svētki. Visaizmirstākie no visiem svētkiem, kurus vairs nepiemin tikpat kā nekur. Vēl aizmirstāki par Vasarsvētkiem. Šiem svētkiem dzīves lielie ceļi tagad iet garām. Bet aizmirst to, kas vairs nav svarīgs. Kam vairs nav vieta un nozīme. Vai šie svētki var atdzīvoties? Bet varbūt viņi Augšāmcelsies. Varbūt ne viss, ko mēs gribam, vairs var atdzīvoties. Kādreiz arī ir jāpārtrauc kaut ko mēģināt atdzīvināt. Arī Dievs neatdzīvina, Viņš Augšāmceļ. Un tas ir pavisam kaut kas cits.

            Rudenī - varbūt vairāk nekā citos gadalaikos - ir vajadzīgi svētki, kuros mēs svinam, cik Viss ir dāsns. Cik dzīve ir dāsna. Kāds dāsnums slēpjas visā, ko apkārt redzam un visā, ko piedzīvojam. Dāsnuma svētki. Šo dāsnumu simbolizē krītošās lapas, kuras pamazām apklāj visu, un krāsas, kas visos kokos un pamalēs eksplodē.

            Ir tāds Dāsnuma noslēpums. Var tā būt, ka manā ābelē šogad ābolu maz. Es varu to purināt, cik vien spēka, bet lejā nokrīt tikai daži. Tad man ir jāvērš skats uz citu pusi. Dāsnums neaprobežojas tikai ar manu dzīvi. Spēks, kas vajadzīgs man, ne vienmēr ir jāmeklē sevī. Pa kādiem ceļiem un ielām spēkas jaunai dienai staigā šajā laikā?

            Viss ir ļoti dāsns. Pēc kā mērīt dāsnumu, līdzjūtību, kristīgumu? Jā, es jautāju, pēc kā var pateikt, ka kaut kas ir kristīgs? Pēc plāksnes pie durvīm? Vai īpaša arhitektūras stila? Vai vārdiem, kurus cilvēki saka, vai dziesmām, kuras tie dzied? Tikai pēc tā, kā cilvēki apietās viens ar otru, tikai pēc tā. Vai cilvēki nepaaugstinās viens pāri otram, izjūt sevi kā vienu kopumu, kurā svarīgākas par amatiem ir dāvanas. Kur cilvēkiem uzticas, kur tos nekontrolē, kur valda nevis paklausība, bet brīvība, kur uzticas tai patiesībai, kas katrā cilvēkā. Kur nevienu neizslēdz un neekskomunicē, bet ņem līdz, lai katrs būtu. Un, kur tic, ka katrai daļai, katram cilvēkam, katram loceklim lielajā organismā ir sava, ne ar ko citu neaizvietojamā nozīme. Un visi ir vienā acu augstumā ar visiem. Un drīkst kļūdīties. Un ir uzmanīgi cits pret citu. Viens otru iedvesmo nevis aprāj. Un visi mācās, jo neviens vēl nav visu sapratis un iemācījies. Pēc tā var pateikt, vai Jēzus Garam te ir atradusies vieta.

            Un ja tā, tad izrādās, ka Jēzum ir miljonsreižu vairāk mācekļu nekā mums šķiet. Un tikai daži to zina, ka viņi ir. Un daži, kas zina, nemaz nav. Viss ir ļoti dāsns.

            No rīta eju cauri nokritušajām lapām. Un zinu - nekas nav īstenībā nokritis. Viss pieder rudenim. Jo nekas neatnāk uz visiem laikiem un nekas nepaliek uz visiem laikiem. Kā rudens.

           

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ