Bezdibenis

          Viena no samērā agrām bērnības atmiņām man saistās ar kādu nelielu ezeru netālu no Talsu mācītājmuižas, kuram blakus dzīvoja radinieki, pie kuriem vasarā nereti pavadīju kādas pāris nedēļas. Ezera vārds, laikam tā formas dēļ, ir Sirdsezers. Taču tas, kas man no šī ezera palicis atmiņā, ir tā dziļums. Jau no paša krasta tas gandrīz vertikāli gāja dziļumā un netālu no krasta sasniedza 4 metrus un kas zina, cik vēl daudz dziļāks tas bija kaut kur vēl mazliet tālāk. Šī iemesla dēļ kāpt ezerā man uz visstingrāko bija aizliegts. Taču melnais dziļums vilināja. Atceros, cik bieži stāvēju vai sēdēju uz nelielās laipiņas, kājas ūdenī turot, un raudzījos tumšajās dzīlēs. Necaurredzami caurredzams svešāds dziļums ir palicis atmiņā no daudzām karstām vasaras dienām. Bailes, ka šajā dziļumā iekritušais vairs nekad neatrastos. Vienu reizi, kamēr pieaugušie neredzēja, stipri turoties ar rokām pie laipiņas, iegremdējos ezera melnajā ūdenī, burtiski ūdenī karājoties virs tumšā bezdibeņa. Dzīles un tumsa zem manis, virs kuras es karājos. Bet rokas ātri nogura, un es atkal sēdēju kājām ūdenī un skatījos tur, kur neko nebija iespējams redzēt. Baiļu no šī dziļuma man nebija.

          Bībeles pirmajā pantā ir atrodami noslēpumaini vārdi, kuri vēstī par tumšu bezdibeni, dzīlēm un tukšumu pirms rodas, viss, kas ir: “Sākumā Dievs radīja debesis un zemi. Un zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm un Dieva vējš lidinājās pār ūdeņiem”.

          Tā ir vēsts par bezdibenīgu visas realitātes pamatu. Viss, kas ir - rodas virs šīs tumsas, virs šī tukšuma, virs šī bezdibeņa. Virs tā lidinās Dieva vējš, kas rada visu, kas ir. Šāds dziļums ir katrā cilvēkā. Kamēr es ticu otra cilvēka “dziļumam” kā svētības avotam, kamēr mani šīs “dziļums” pievelk, un es tajā esmu gribošs krist, mūsu attiecībām joprojām ir rītdiena un nākotne. Kad es novēršos no šī dziļuma un palieku tikai virspusei, ikdienībai pievērsts, mūsu attiecības zaudē savu bagātības un gudrības potenciālu.

          Kā būt attiecībās ar sava bērna dziļumu? Kad tik daudz par ko jādomā, jāsatraucās, jābaidās. Bet bērnā ir dziļums, ko nemaina nekas no tā, kas notiek virspusē. Dziļums, virs kura varam tikai “lidināties”, bet nekad tajā “piezemēties”.

          Bet varbūt tikai tad, kad neesam piesieti pie zemes, pieplakuši pie laipiņas dzīlēs raugoties, tikai tad, kad esam ne-piesieti, ne-pieplakuši, ne-sastinguši, bet “lidināmies” virs - mūsu dzīves iegūst īstos mērogos, mēs sākam tapt par tiem, par kuriem mums jātop.

          Es ticu, ka - lai kāda būtu dzīve un cik ilgs tās laiks - mēs visi topam par tiem, par kuriem tapt mums ir lemts.

          Virs katra bezdibeņa lidinās Gars. Virs katras tumsas. Virs katras dzīles un virs tā, kurā mēs krītam vai virs kura pēdējiem spēkiem karājamies. Virs tā visa ir Gars un no tā visa vienmēr kaut kas var rasties.

          Kā šad un tad, kaut reizi dienā spēt “lidināties” virs tā bezdibeņa, kas šobrīd biedē mūs?

 

Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ