Augšāmcelšanās

            Kad Lieldienu rītā - kā to vēstī Evaņģēliji - sievietes meklē mirušo Jēzu kapā, eņģeļi viņām rāda citu virzienu. Tie saka - atcerieties, ka Viņš jums dzīvs būdams teica, ka noies jums pa priekšu uz Galileju, tur jūs Viņu atradīsit!

            Lai kas tur kapā būtu, Kristu tur - zem skujām un vainagiem - neatrast. Ir kāda Galileja, kurā mūs pavisam citā veidā veidolā un intensitātē satiek viss, kas mūsu dzīves ir beidzies, pabeigts un miris. Viss, ko esam apglabājuši, paši neapzinoties, ka esam to iestādījuši.

            Mēs - kā brīnumus gaidoši bērni - vēlamies, lai viss atdzīvotos, atkal būtu kā toreiz. Taču tā nenotiek un nenotiks. Nekas neatdzīvojas. Bet viss Augšāmceļas.

            Mēs varbūt varam no kādas savas dzīves krīzes atdzīvoties. Taču, kas tā būs par dzīvi? Mēs varbūt varam no kāda posta atdzīvoties. Bet, vai tā būs vairs dzīve? Mēs varbūt varam atdzīvoties no kāda zaudējuma, bet - mēs, patiesībā, nevaram. Mēs nevaram atdzīvināt to, kas vairs mēs neesam, jo tas viss mūs ir neatgriezeniski mainījis. Mums atliek tikai viena iespēja - doties uz priekšu. Es to saucu par Augšāmcelšanos. Pieņemt to, ka vairs nav tā, kā bija un nekad nebūs. Ka mēs vairs neesam tie, iepriekšējie cilvēki. Mēs varam - arī pēc tam, kad dzīve ir apmetusi kūleni - doties uz priekšu, lēnām, kā taustoties, kā tumsā, kā neko vēl no jaunā nepazīstot. Doties uz dzīvi, kas plūst pāri. Doties pretī brīvībai, kas atbrīvos mūs no visa, kas tagad mūs ir sapinis un sasaistījis - bailes, vaina, arī bailes, ka varam zaudēt. Jēzus dzīvesstāsts man māca - nāvei nav kāda absolūta vara pār mums, mums nav jābaidās mirt, nav krampjaini jāķeras pie katra elpas vilciena, pie visa, kas mums ir un ap mums ir.

            Ka mēs dzīvosim tā, ar lielo burtu, - tas šobrīd šķiet neticami.

            Viss, kas mūsu dzīvēs miris, nekur nepazūd. Tas pārvēršas. Pārveidojas. Ir ar mums citā veidolā, tik citā, ka varam arī to uzreiz nepazīt. Kļūst nozīmīgāks. Augšāmceļas pāri visam, kas vēl ir tikai dzīvs. Un noved mūs pie satraucošas domas. Visam, kas šobrīd mūsos un ap mums ir dzīvs - tam visam ir viena jēga, loma, uzdevums, rūpes, mīlestība. Par to visu mēs gādājam, mīlam, lolojam. Bet, ja tas viss mums būtu kādā brīdī jāzaudē, tad tas viss Augšāmcelsies un sāks rūpēties par mums, sāks mīlēt mūs, sāks lolot mūs.

             Šie visi cilvēki, kas bijuši. Pieredzes, kas pabalējušas. Sapņi, kas kaut kur iestrēguši. Viss, kas tik dažādās kapsētās malā nolikts. Tas viss nav tikai tur, pagātnē. Man šķiet, tam ir kāda saistība ar mūsu nākotni. Kāda - vēl nav skaidrs. Vēl pārāk tumšs, lai varētu redzēt. Tas viss ir miris un dzīvs. Pavisam citādāk dzīvs. Trīsuļojošs prieka zibsnis dzīves tumsas vidū. Zibsnis, kas pārliecina.

 

Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Foto: unsplash.com

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ