Ar labu nakti gaismas

            Vismazākajā no ASV štatiem, Rodailendas galvaspilsētā jau gadiem var piedzīvot neparastu rituālu. Katru vakaru tieši pusdeviņos vakarā pie Bērnu slimnīcas lielajiem logiem sanāk un sasēžas, vai tiek atvesti mazie pacienti, lai gaidītu Ar labu nakti gaismas. Kas tās par gaismām? Vai tās nāk no kāda debesīs lidojoša ziemeļbrieža? Nē. Nepavisam tā.

            Katru vakaru pusdeviņos visas ap slimnīcu esošās viesnīcas, restorāni, netālu esošā universitāte un visa citas iestādes uz brīdi pamirkšķina ar gaismām, novēlot bērniem ar labu nakti. Ieslēdzot un izslēdzot, ieslēdzot un izslēdzot - kā noslēpumainu vēstījumu Morzes ābeces valodā. Arī, ja garām pa ielu brauc policisti vai ugunsdzēsēji, viņi uz mirkli ieslēdz un izslēdz savas bākugunis. Pat visi autovadītāji, riteņbraucēji un gājēji, esot blakus slimnīcai pusdeviņos vakarā, pamirkšķina ar savām automašīnu, velosipēdu vai telefonu gaismām - sūtot sveicienu bērniem, kas slimnīcā. Tāds sīks žests, kas vēstī - mēs domājam par jums, mēs atceramies par jums, veseļojieties ātrāk, mēs gaidam jūs mājās. Par šo Ar labu nakti rituālu paldies ir jāsaka kādam māksliniekam, kurš slimnīcā darbojās kā brīvprātīgais, palīdzot bērniem uzzīmēt un izzīmēt no sevis ārā savas vēlmes, cerības, gaidas. Kādā vakarā braucot ar velosipēdu mājās, viņš atskatījās uz vēl gaišajiem slimnīcas logiem un, iztēlojies kā aiz šiem logiem tur bērni tīra zobus, liekas gulēt, klausās vakara pasakas, ieņem savus medikamentus, iedomājās pazibsnīt viņiem ar savu veloķiveres lukturīti. Pasignalizēt ar gaismu vienreiz, divreiz, trešoreiz. Varbūt kāds bērns tieši šajā brīdī stāv pie loga un skatās uz turieni, kur palikušas viņa mājas? Un mākslinieks sāka aicināt arī citus darīt tāpat - nakts tumsā sūtīt šos gaismas sveicienus. Un tā tas sākas. Un bērni sāka gaidīt šo gulētiešanas laiku slimnīcā pavisam citādāk kā iepriekš. Katru vakaru pusdeviņos pilsēta viņiem mirkšķināja un zibsnīja ar gaismām. Un bērni sāka atbildēt ar saviem telefoniem pretī. Tur, ārā, aiz slimnīcas logiem, tur nebija pilsēta, kam viņi vienaldzīgi, kas tikai skrien savās gaitās, neko neredzot savā ceļā. Tur, ārā, bija cilvēki, kas atcerējās par viņiem, kas novēlēja tiem ar labu nakti, kas sataisīja ceļu naktij, kas tuvojās, nolīdzināja dienas sāpēs un asumus, piepildīja radušās plaisas ar gaismas zeltu. Un tad viņi gāja gulēt. Un - no šīm mazajām gaismām mainījās arī viņu naktis. Tās vairs nebija tik baisas, tik vētrainas, tik garas.

            Bērnu slimnīcai Rīgā blakus nav ne viesnīcu un ne restorānu. Arī braucēju uz apkārtnes mazajām ieliņām maz. Nevar pat redzēt tos, kas kratās pa Vienības gatves bruģi. Vien varbūt tramvajs varētu līkumā zvanīt. Vai apkārtējo baznīcu zvani. Kāpēc gan ne? Bet varbūt - kad esam aiz slimnīcas logiem - varam sev pajautāt, kurš vai kuri ir tie, kas šajā vakarā novēl man Ar labu nakti. Kura mīlestības, prieka, miera gaismu es sajūtu, kad tā no viņa sirds zibsnī, man aizmiegot. Kurš ir tas, kura mīlestība nāk pie manis naktij atnākot? Caur to arī Dievs man pazibsnī, ka joprojām ir te, klāt, ar mani.

            Adventa laiks vēstī, ka uz šiem zibšņiem kādreiz ir jāgaida. Ticībā, ka tie būs. Un, ka ir jābūt pietiekami lielai tumsai, lai tos pamanītu. Tikai tumsā var īsti pamanīt, ka tev pazibsnī. Man šķiet, ka tas ir kāds dievišķs likums. Ka Kristus Bērns piedzimst vistumšākajā naktī no visām tava gada naktīm.

 Autors: Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

Foto: unsplash.com

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ