Apskaidrība

            Jaunā Derībā ir viens savāds stāsts par Jēzu, kurš ar trim saviem mācekļiem uzkāpj kādā kalnā un viņi visi piedzīvo - ja tā var teikt - lielu apskaidrības brīdi, kad viss kļūst skaidrs, saprotams, gaišs. Senais teksts to apraksta vārdiem - Jēzus spīdēja kā gaisma.

            Tie ir brīži, kas paliek atmiņā. Kur piepeši viss kļuva skaidrs. Kur radās kāds pārskats par visu - kā no augsta kalna lūkojoties. Kur kaut kas dzīvē notika un - bija tā, it kā atspīdētu gaisma. Kādreiz mums pat šķiet - ir gadi un gadu desmiti, kuros viss ir skaidrs un paredzams. Taču ir arī tādi dzīves posmi, kuros ilgojamies pēc kaut vai viena tāda skaidrības un apgaismības brīža, kurā mēs sajustos kā kādā virsotnē uzkāpuši, kādu gaismu ieraudzījuši, ar ko varētu atkal mierīgi kāpt lejā, ikdienas līkločos un mijkrēšļos.

            Man šķiet, ka esam laikā, kurā joprojām krājas jautājumi. Un atbildes, ja tādas arī rodas, ir ar īsu derīguma termiņu. Tāda īsta apskaidrība, ko ar šo visu, kas ar mums notiek, darīt, uz kurieni tas mūs ved, kāda izskatīsies pasaules vai mūsu katra dzīves jaunā versija, pār mums vēl nav nākusi.

            Stāstā par Jēzu mācekļi negrib no kalna kāpt lejā. Viņus var saprast. Daudz patīkamāk un vieglāk ir uzturēties, kur viss ir skaidrs kā diena. Ir ļoti grūti izturēt raižpilnas situācijas, kad neviens un nekas vēl nevar aprakstīt mūsu nākotnes perspektīvas - kad atsāksies mācības, kad varēs pulcēties, kad varēsim mierīgi aiziet un pasēdēt kādā kafejnīcā, kad dzīve atgriezīsies normālās sliedēs? Tāpēc gribās palikt tur, augšā, kur viss skaidrs, nevis atgriezties dzīvē, kurā pat rītdienai vienlaikus pastāv vairākas versijas, katra ar savu neskaidrību, nedrošību, tukšumu, šaubām un skepsi. Bet varbūt šis viss, ko piedzīvojam, arī ir apskaidrības brīdis, tikai ļoti garš? Varbūt šis viss kopā atver kādas durvis, caur kurām atspīd gaisma, kurā aptveram, kas mēs esam un uz kurieni ejam?

            Kad jautājumu vairāk nekā atbilžu, ir jāatgriežas pie pašiem pamatiem. Kas satur mūs kopā? Kas ir galvenais? Kas ir tā lielākā un spožākā gaisma, kas jau ir mūsos un mūsu vidū? Tā ir, ka cits citu mīlam. Mēs tiekam mīlestības nesti savās mazajās dzīves laiviņās un vienīgais, kas notiek, kad tiekam no tām izmesti, mēs krītam nevis dzelmē, bet Dieva rokās - nevis lai zustu un ietu bojā, bet dzīvotu mūžīgi, tikai kā - to mēs vēl nesaprotam, kā bērns pirms piedzimšanas nesaprot, kā dzīvos tur - ārā.

            Es šodien pateicos par visiem, kas ir mani mīlējuši un kurus esmu mīlējis es - jau no bērnu kājas. Un par tiem, kurus mīlu šodien un kuri mīl mani šodien. Un lūdzu, lai tas, ko viens otram paliekam parādā, neaizklāj to, ko viens no otra saņemam. Lai no tā visa rodas kas jauns, šajā laikā, īstajā brīdī, mīlestības spēkā. Mana lūgšana šodien ir: “Mīļais Dievs, palīdzi man piedot sev, ka neesmu tāds, kāds vēlos būt; palīdzi man piedot citiem, ka viņi ir tādi, kādiem, kā domāju, viņiem  nav jābūt; palīdzi man piedod šai dzīvei, ka tā nav tāda, kādai tai vajadzētu būt”.

 

Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

Foto: unsplash.com

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ