12 mēneši

            Tā manā bērnībā saucās viens pietiekami biezs kalendārs, patiesībā, grāmata, kuru ar nepacietību gaidīja katra gada noslēgumā un kurā katram mēnesim bija viena pasaka. Tā kā es biju liels lasītājs, tikko grāmata nonāca manās rokās, izlasīju to vienā rāvienā, nemaz negaidot, kad atnāks nākamais un nākamie mēneši. 12 mēneši pagāja vienā elpas vilcienā.

            Vai tā paies arī šie 12 mēneši, kas mums priekšā, es nezinu. Visticamāk, tie nebūs viegli mēneši. Mēs - katrs savādāk, katrs savā veidā - stūrēsim savas dzīves laivu cauri šo mēnešu vētrām un krācēm, atsitīsimies pret zemūdens akmeņiem un varbūt iestrēgsim kādā sēklī. Dažbrīd mūsu dzīves laiva pavisam pazudīs zem ūdens un atkal iznirs - mēs būsim nosaluši, samērcējušies, bez elpas. Un tad krāces rimsies un atspīdēs saule. Līdz nākamajām.

            Šodien, kad šo rakstu, ir Zvaigznes diena. Ziemsvētku laiks ir garām. Šogad daudz mazāk nogurām no šī laika. Jo - kā ir teikusi bērnu grāmatu autore un ceļotāja Brūka Hemptone - "Es esmu nogurusi nevis no tā, ka pārāk daudz esmu darījusi, bet no tā, ka es pārāk maz esmu darījusi to, kas mani dara dzīves un dzīvīguma pilnu”. Kā būt atvērtiem un vaļā tam, kas mūsu dzīves var darīt dzīvākas - arī tad, ja jūtamies kā miglā vai tumsā, kad nekas nav skaidrs un apkārt klīst nezināmas nākotnes biedējošie rēgi? Lūk, Zvaigznes dienas jautājums! Austrumu gudrie sekoja savai zvaigznei. Tas nozīmē - tas, uz ko ejam, pretī kam tiecamies, tas, par ko sapņojam, tas pēc kā ilgojamies, var būt arī kas ļoti mazs. Jo, kas tad ir zvaigzne? Tās jau nereti pat debesīs grūti pamanīt. Ir jāieskatās. Un kādreiz tās aizklāj mākoņi un citas, daudz spožākās gaismas. Bet zvaigznes tur ir. Katram mums ir.

            Varbūt nevis 12 mēneši, bet 12 zvaigznes?

            Pirmā zvaigzne janvārim. Viss vēl ziemas miegā. Bet kaut kur dziļi, dziļi dzīve iet tālāk. Zemē atrodas sēklas, kuras uzdīgs jaunajā gadā. Es janvārī ieklausos šajās sēklās. Un apzinos tās.

            Otrā zvaigzne februārim. Joprojām viss kluss un tomēr zem zemes jau kaut kas notiek. Sēklas uzņem sevī mitrumu, tās dzer un drīz to čaula plīsīs. Tās zina, kad laiks pienāks. Es arī uzticos laikam, kas pienāks. Tās ir uzticēšanās sēklas, kurām es ļauju dīgt februārī.

            Trešā zvaigzne martam. Ziema garām, sākas pavasaris un sēklas sāk dīgt. Pirmie asni spraucas, lai arī toni joprojām nosaka aukstums. Es skatos, kas manā dzīvē grib spraukties laukā. Un cenšos to nekontrolēt, bet ļaut tam augt. Es uzpūšu savu elpu, lai tam siltāk.

            Ceturtā zvaigzne aprīlim. Dienas nu kļuvušas garākas par nakti. Viss sāk zaļot. Drīz zaļums pārpilnībā pārņems visu, bet vēl tas atturīgs. Es raugos, kas manī vēl atturīgs, bet grib būt pārpilnīgs. Es raugos virzienā, kas manā dzīvē attīstās. Pati dzīve atgriežas, kaut arī vēl atturīgi.

            Piektā zvaigzne maijam. Visas bremzes atlaistas - viss zied un zeļ. Taču šur un tur tas notiek vēl joprojām šķietami, bažīgi turoties drošības ēnā. Bieži mēs domājam, ka augt mums traucē mūsu pašu vājumi un nepilnības, vai citi cilvēki, taču, patiesībā, augt mums traucē mūsu bailes augt un ļaut savai gaismai sākt spīdēt ar pilnu jaudu. Mēs bieži baidāmies būt tik lieli un spoži, cik īstenībā esam. Baidāmies no iespējām, kas mums dotas.

            Sestā zvaigzne jūnijam. Vasara vēstī - dzīve nav tikai cīņa par izdzīvošanu, bet deja, kas jāizdejo. Viss, kas mums pietrūcis, pārvēršas pārpilnībā. Un pie dzīves pieder gan tas, gan tas. Dzīve nav problēma, kas jārisina, bet mistērija, kas jāizdzīvo un jābauda!

            Septītā zvaigzne jūlijam. Gari, silti vakari, kurus varam pavadīt kopā - varbūt arī pie ugunskuriem. Attiecības cilvēku starpā ir radušās šādos vakaros pie ugunskuriem. Sēžot savējo lokā, stāstot visiem jau zināmus stāstus, kuros dzirksteļo kaut kas no mūsu katra dzīves. Un atveroties tiem - cilvēkiem un stāstiem - , kuriem nepiekrītam.

            Astotā zvaigzne augustam. Tagad ziedēšana pārvērtusies augļos. Zeme sasmēlusies saules. Es domāšu par pārpilnību. Šī bagātība nav kāds trūkums, ar ko ātri jātiek galā, bet visas radības mērķis iegremdēts pāriplūstošajā mīlestība. Bez šīs pārpilnības mūsu dzīves ātri beigtos.

            Devītā zvaigzne septembrim. Atkal visas vienādas - naktis un dienas. Ienākas raža. Līdz šim viss auga kopā - nezāles un kvieši. Tagad man jāizšķiras - kas man der un kalpo, kam jāpaliek un kam jāiet. Man jāapskata tas viss tuvāk, jo no tālienes to nevar saprast. Bet arī tas, kam jāiet, man kalpo - tikai citādāk.

            Desmitā zvaigzne oktobrim. Iekrāsojas lapas un koki. Viss tiek vēl novākts un saprātīgi un tālredzīgi sakrāts. Ja mūsu priekšgājēji tā nedarītu, viņi nepārdzīvotu ziemu. Un mūsu nemaz nebūtu. Par ko man jāuzņemas atbildība, kādai ziemai man ir jābūt gatavam, lai es varētu savu dzīvi izdzīvot?

            Vienpadsmitā zvaigzne novembrim. Augi atgriežas pie savām saknēm. Un arī mēs domājam par savām saknēm - kas ir cilvēki pirms mums, kuriem varam pateikties par to, kādi esam. Kas ir tie cilvēki, kuriem pateicoties esmu tik vienreizīgs un neatkārtojams?

            Un divpadsmitā zvaigzne decembrim. Aplis noslēdzies. Dienas pavisam īsas. Viss gaida siltumu un gaismu. Gada dziļākais punkts. Ziemsvētki, Bērns, Betlēme. Mēs esam atvērti un vaļā. Visam tam, kas mūsu dzīvēs liels un labs grib dzimt!

            Un varbūt, varbūt - tas jau dzimst tagad? Nav nemaz jāgaida vesels gads. Tagad. Kāpēc gan nevarētu zvaigzne mūsu dzīvēs uzmirdzēt jau tagad?

Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Foto: unsplash.com

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.

Atpakaļ